2.lapa
Jau vēstīts, ka atbildot uz jautājumu par māju sajūtu, Kristīne Virsnīte atzīst, ka mājas var būt jebkur, ja blakus ir īstie cilvēki.
“Es neilgojos pēc vietas, pēc konkrētiem mūriem, pēc konkrētām istabām, es ilgojos pēc cilvēkiem. Teltī gluži es dzīvot negribētu, bet, ja dzīve mani uz to izaicinātu, tad jau varētu. Lai gan man arī pēdējā laikā ir spēcīga saikne ar manām bērnības mājām, manu vecāku mājām,” stāsta Kristīne. Viņas ģimenei mājas ir vieta gan atpūtai, gan darbam. Kristīnes mājā noteikti jābūt gultai: “Mēs esam ģimene, kas dzīvo gultā. Visa dzīve notiek gultā - ģimenes sarunas, filmu skatīšanās. Vēl ir vajadzīgi milzīgi logi, mums patīk gaisma. Tikai nesen pielikām aizkarus, pirms tam nemaz negribējās. Un kāds foršs paklājs, uz kura atgulties, jo man ļoti patīk sēdēt uz grīdas.”
