Pirms diviem gadiem zaudējusi vīru, aktrise un māksliniece Elīna Maligina mēģināja paslēpties klosterī, svešās pilsētās, greznā dzīvoklī, šaurā kompānijā, alkoholā, depresijā...
Atklātā intervijā žurnālam OK! viņa stāsta:
"Jau ilgāku laiku dzīvoju kādā no savas dzīves filmas sērijām. Šobrīd tā nav tik raiba, saulaina, puķaina, kā gribētos, bet vismaz meklēju aizmetņus, lai tomēr būtu kāds prieka, radošuma, darbības sprādziens, lai neritinātos šī melnbaltā lente.
Protams, brīžiem nav viegli, bet iekšējais dzinulis, spēks, ticība - tas viss manī tomēr runā. Jebkurā gadījumā filma jātin uz priekšu, lai kā tā iestrēgtu; cilvēks tomēr ir radīts ar vēlmi izdzīvot. Un radošam cilvēkam ir arī radošas vēlmes. Iespējams, viss vēl ir tikai priekšā. (..)
Aizmirst varbūt ir grūti, bet no sirds piedot visiem, kas mani pārnestā vai tiešā nozīmē emocionāli vai pat fiziski izvarojuši, manuprāt, ir nozīmīgākais, ko varu izdarīt.
Vēl grūtāk ir nācies saglabāt mieru, pasēdēt klusi, neskriet, nevienam neko nenodarīt, nedomāt sliktu, lai kā gribētos. Ir cerība, ka kaut kas mainīsies. (..)
Varbūt es to pat gribēju - izrakņāt, izsijāt visu kā caur sietu, lai visu lieko vējš aizpūstu prom. Taču ne jau viss no filmas jāizgriež. Šis grūtais, nesaprotamais, traģiskais, melnais periods arī ir pieredze. Kas zina, varbūt kādreiz es spēšu to transformēt gaišā, radošā darbā. Varbūt kādreiz sapratīšu, kā tādā situācijā palīdzēt kādam citam. Varbūt nesapratīšu."
