Eiropas Tautas partijas grupas vicepriekšsēdētāja, Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete (Jaunā Vienotība) sociālajā tīklā Facebook dalījusies atmiņās par 1990. gada 4. maiju, kad tika pieņemta Latvijas Republikas Neatkarības deklarācija.
"1990. gada 4. maijs. Nākamajā rītā posos uz parlamentu kā uz svētkiem. Apzinājos, ka īpašāka diena par šo vairs manā mūžā nebūs. Kad sēdes sākumā Ivars Godmanis 131 deputātā vārdā kā pirmo ierosināja izskatīt jautājumu par Latvijas neatkarības atjaunošanu, visi aizturēja elpu. Šķita, tas brīdis ir klāt. Un tad sākās ! PSKP frakcija ar Viktoru Alksni priekšgalā ķērās pie obstrukcijas. Demokrātija ir mazākuma tiesības paust savu viedokli. Šo pamatnormu mazākums bija spoži apguvis. Taisni jābrīnās, ar kādu veiklību totalitārisma auklējumi un ideologi demokrātiskā centrālisma piramīdu pārklāja ar bagātīgi krokotu demokrātijas mēteli. Nu viņi bija tas apspiestais mazākums, kas cīnījās par savām citādi domājošo tiesībām," raksta Kalniete.
Viņa atminas, ka par katru mazākuma priekšlikumu bijis jābalso, to bijis tik daudz. Arīdzan bijis grūti paciest padomju propagandas samaitāto prātu un netīro roku grābstīšanos ap valsts neatkarību, gar kuru tiem nebija nekādas daļas un kuras pasludināšanu gaidīja visa Latvija.
"Deputāti un mēs, neliela izredzēto grupa, deklarācijas tekstu jau bijām turējuši rokās, lasījuši, piedalījušies tās apspriešanā frakcijā un Domē. Latviju ar tās pamatnostādnēm bija iepazīstinājis profesors Romāns Apsītis pirmssesijas preses konferencē. Cilvēki zināja, ko gaidīt, un, pieplakuši radio, nespēja saprast, kāpēc kaut kādas sīkumainas ķildas un nejauka nenovēlība kavē piepildīties viņu cerībām.
Gaiss biezēja kā pirms pērkona negaisa. Spriegums kāpa arī cilvēkos, kas kopš rīta arvien lielākā skaitā pulcējās ap Augstākās Padomes mītni. To sargāja miliči un LTF kārtības sargu vienības, jo bija jāizvairās no provokācijām un konfliktiem, kas varēja it viegli notikt. No rīta kā izaicinājums pretim durvīm bija stāvējusi rinda formās tērptu armijnieku, kas turēja rokās draudīgus saukļus «Mēs esam gatavi aizstāvēt sociālistiskās tēvzemes vienotību». Cik tur vajadzēja, lai tādas nekaunības satracinātie cilvēki pārrautu kārtības sargu ķēdi un mestos viņiem virsū. Tomēr armijā viss notiek pēc priekšrakstiem. Bija noteikts stāvēt, un, kad atskanēja komanda « atlikt ! », tad visi armijnieki kā viens posteni atstāja un, pūļa svilpieniem skanot, devās projām. Turpat blakus pusdienlaikā Doma laukumā nelielā pulciņā mītiņoja Interfronte, un kāds bariņš pat atnāca līdz Augstākās Padomes namam, lai mēģinātu ar savu vārgo « Referendum » pārmākt mūsējo skandēto - « Brīvība ! Brīvība ! » Pārspēka priekšā padevušies, interi drīz pazuda. Atmosfēra bija sakaitēta - ar skaļām ovācijām, dziedāšanu sagaidīja katru frontes frakcijas deputātu, bet ar mežonīgu rēkšanu un svilpšanu « līdztiesībniekus »" pauž deputāte.
[...]
"Beidzot tribīnē ir balsu skaitīšanas komisijas priekšsēdētājs Indulis Ozols. Viņš sāk lasīt protokolu, un aiz loga pūlis skaļi skaita līdz katru « par ». Viens, divi, trīs, pieci, astoņi, un tad seko pirmais « nepiedalās », tad daži « par » un arvien vairāk, nomācoši vairāk to, kas nepiedalās. Cilvēki ārā pieklust. Viņi nezina, ka lasīšana notiek vēlēšanu apgabalu secībā un pirmie septiņdesmit astoņi deputāti nāk no Rīgas un Daugavpils. Cik tas ir dramatisks brīdis ārā gaidītājiem ! Pat neredzot spēju iztēloties, kā prieka smaids apdziest sejās, kā sirdī iezogas bažīgs jautājums - bet ja nu … ? Un tad nāk atdzīvinošie « par ». Simt ! Simt divdesmit ! Cilvēki gavilē arvien skaļāk. Gorbunovs saērcināti mikrofonā sauc, lai netraucē parlamentam strādāt, lai uzvedas, kā pieklājas, bet vai tad pusgadsimtu slāpētu prieku var iegrožot ? Simt trīsdesmit divi ! Neatkarības deklarācija ir! Pūļa gavilēs pazūd balsošanas protokola beigu daļa un vēl nenosauktie « par ».
Tālāko atceros kā palēnināta kino kadrus, lai gan īstenībā viss notika neiedomājami īsā, saspiestā brīdī. Atveras durvis, un klupdami krizdami drāžas iekšā žurnālisti. Viņi saspiežas šaurajā spraugā starp ar sarkanām auklām atdalīto zāles deputātu daļu un mums, pārējiem. Es pielecu kājās un izlaužos caur žurnālistiem un nostājos pie barjeras - nevaru pieļaut, ka šie svešinieki man nolaupa paziņojumu, ka « Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika ». Klikšķ fotoaparāti. Zib zibspuldzes. Žurnālisti grūstās. Es stāvu kā sastingusi un tveru katru Anatolija Gorbunova vārdu - ar 138 balsīm « par », vienam deputātam atturoties, deklarācija « Par Latvijas republikas neatkarības atjaunošanu » pieņemta. Deputāti ceļas kājās. Aplaudē. Viens otru apsveic. Aiz loga gavilē cilvēki. Skan « Dievs, svētī Latviju ». Ar grūtībām tieku līdz Gorbunovam un frontes uzdevumā pasniedzu rozes. Apskauju Daini, noskūpstu Škaparu. Metos no viena pie otra. Raudu, smejos. Valda tāda eiforija," atminas Kalniete.
[...]
"Izskanēja « Dievs, svētī Latviju ». Cilvēki izklīda. Lēnām no tirgus puses uz Neatkarības svētku Daugavmalu rāpoja rēcoši armijas bruņutransportieri un tanki. Sākās Sarkanās armijas 9.maija Uzvaras svētku parādes mēģinājums. Vai var būt vēl simboliskāka sakritība par šo?" retoriski jautā Kalniete.
Jāatgādina, ka šogad valsts Neatkarības atjaunošanas dienā, 4. maijā, Nacionālo bruņoto spēku parāde notika Madonā. Tā ir bruņoto spēku veidota tradīcija, ka katru gadu parāde notiek citā Latvijas pilsētā. Latvijas neatkarības atjaunošanas dienā par tradīciju kļuvuši arī Baltā galdauta svētki, ko šogad svinēja trešo reizi. Savukārt deviņās Latvijas pilsētās 4. maijā notika kopīga simtgades sagaidīšana, īstenojot Brīvības ielu stāstu.
