Arta Lāce (agrāk Ludborža) strādāja LNT kā žurnāliste, līdz viņas dzīvi satricināja asins vēzis, viņai tika uzstādīta diagnoze – akūta mieloīda leikēmija. Pirms divām nedēļām Artai tika veikta cilmes šūnu trasplantācija, viņa pēc tās joprojām atgūstas klīnikā Lietuvā.
Fiziski kļūst arvien grūtāk, bet psiholoģiski zināmā mērā vieglāk, jo ar katru dienu tuvojos brīdim, kad iedzīvosies donora šūnas un sāks ražot asinis. Šodien ir 12. diena (vidēji vajag 14)," raksta Arta.
Artai ļoti gribas ēst, bet viņa tiek barota un dzirdīta intravenozi - pēc ķīmijas rīkle un mute ir tik jēla un tūskaina, ka rīšana aizklapē visu ciet pavisam un sākas smakšana un tahikardija. Viņa norāda, ka atāvokli atvieglo skalošana ar ozolmizām un lidokaīna šķīdumu, bet, lai sāktu dzīt, vajadzīgi leikocīti, kuru joprojām nav, jo nenotiek asinsrade. Tas prasa izturību un pacietību, kura Artai pietiek, tomēr ciešanu izraisītie pārdzīvojumi ir ļoti spēcīgi, liekot trakot zemapziņai. Par to liecinot arī vakarnakts pieredze.
"Nevarēju aizmigt: kā aizveru acis, rādās murgi, trūkstos ar sajūtu, ka kaut kur krītu, ķermenis nekontrolēti raustās. Sākās halucinācijas: likās, ka vīrs runā ar mani, bet es atbildēju skaļā balsī, tikai tad aptverot, ka neviens ar mani patiesībā nerunā. Robeža starp nomodu un miegu, starp realitāti un sapņiem pazuda. Maldīšanās starp šīm divām valstībām ir ļoti mokoša un nogurdinoša. Mēģināju lūgties ar krellīšu palīdzību, bet tas bija neiespējami - pārgurumā juka vārdi, zemapziņa ņēma virsroku, nebija iespējams koncentrēties. Jebkuri centieni to darīt tikai pasliktināja stāvokli," atminas Arta.
Viņa atceras, ka viss beidzies ar kārtējo smakšanas lēkmi. Vīrs nejauši ar kāju bija iespēris pa skapīti, bet viņa strauji iztrūkusies, dziļi ievelkot elpu. Tā - iestrēgusi. Arta atceras, ka sajūtas bijušas briesmīgas, jo, trūkstot skābeklim, sirds sāka skriet un dauzījās kā negudra. Radās fizioloģiski izraisīta panika. Vīrs mēģinājis viņu nomierināt un apguldīt, bet tas izraisījis vēl lielāku trauksmi, jo Arta nespējusi paelpot.
"Sagrābu izsaukuma pulti un spiedu kā negudra. "Palīdzi, lūdzu, palīdzi!” gārdzu cauri asarām. Viņš, šķiet, bija padomājis, ka vienkārši sapsihojos dēļ tā, ka nevaru normāli gulēt. Atskrēja māsiņa, atnāca dežūrārste. Dabūju deksametazonu, lielāku skābekļa devu un nomierinošas zāles, lai varu pagulēt. Diezgan ātri kļuva vieglāk, bet tagad rakstot acis pilnas asaru. Palikt bez elpas ir baisi. Vienas diennakts laikā tas bija noticis vairākkārt, pēdējā reize bija vistrakākā," stāsta Arta.
Arta atzīst, ka nedomājusi, ka nomirs, tikai vēlējusies, lai viņu glābj un viņai palīdz. "Tajā brīdī, kad vīrs apjukumā darīja to, kas padziļināja paniku un vēl vairāk atņēma elpu, nostrādāja dzīvības instinkts. Es spēju atrast pulti un nospiest izsaukuma pogu, neskatoties uz trauksmi un skābekļa badu," viņa skaidro.
Šodien pie Artas bija ienācis ārstējošais ārsts, teica, ka daļēji bronhospazmām varētu būt psihosomatisks cēlonis, bet to tad noskaidros psihiatrs, domājot, ko darīt tālāk. Pēc vakarnakts mocībām viņai pašai ir sajūta, ka ir emocionāls pārgurums, vajag kaut ko nomierinošu, lai vismaz varētu pagulēt un kaut cik atpūsties.
"Tādi, lūk, smacējoši pārdzīvojumi. Smakšana, visticamāk, neietekmēs asins celšanos, bet tad jālieto hormoni, lai kupētu lēkmes - papildus medikamenti situācijā, kad izvadorgāni jau tā pārslogoti, ir vēl viens apgrūtinājums organismam, kam šobrīd galvenais saņemt nepieciešamos pēctransplantācijas medikamentus. Par asins analīzēm - ja neskatās aiz komata, tad apaļas nulles. Ir iestājies plato, vēl nekas nekāpj, bet (!) - vairs arī nekrīt. Savukārt tas ļauj cerēt, ka pēc dažām dienām varētu kaut kas parādīties. Kaut vai desmittūkstošā daļa aiz komata," cerīgi saka Arta.
"Tagad beigšu rakstīt, uznāca miegs, pēdējo teikumu rakstu ar piepūli, bet tā man nepavisam nav vajadzīga. Izbaudiet nenovērtējamo iespēju brīvi elpot!"
