Televīzijas kanāla ''STV Pirmā!'' raidījuma ''Caur ērkšķiem uz...'' dalībnieces Ineses dzīvesstāsts esot viens no vissūrākajiem un nežēlīgākajiem.
''Atceros, kā mamma pat lika manus pirkstus uz galda un ar āmuru sita pa nagiem, arī piere bija pārsista. Es visu laiku biju badā un sadauzīta. Nezinu, kāpēc māte tā darīja.''
Par vājredzīgās Ineses līdzšinējo dzīvi var uzzināt žurnāla ''Kas Jauns'' publikācijā ''Izrāpusies no elles''.
42 gadus vecajai sievietei ir iedzimtas problēmas ar asinsriti, kā dēļ atrofējās organisms, tostarp redzes un dzirdes nervi, rezultātā dzīves pirmos gadus aizvadot slimnīcā. Slimnīcā veselības problēmas tikai pastiprinājušās: ''Par mani maz rūpējās, es netiku grozīta, kad bija vajadzīgs, un rezultātā saasinājās muguras problēmas. Vēl es kopš dzimšanas šķielēju, kā tāds traks bullis uz jaunām govīm...''
Pēc dzīves pirmajiem četriem gadiem slimnīcā, viņu paņēmu audžuģimenē sieviete, kuru Inese noturēja par savu īsto māti, kad tā medicīnas iestādē apciemoja citu bērnu.
Pusgadu bērns ieraudzījis pavisam citu, jaukāku pasauli, tomēr Latvijas likumdošanas dēļ, kad jāiegūst bioloģisko vecāku piekrišana adoptācijai, kas aizņem vairākus mēnešus, nācies atgriezties īstajā ģimenē.
''Atmiņā tikai ir skats uz nolupušajām tapēt, gar sienām skraidīja žurkas,'' šo periodu rezumē Inese. No septiņiem bērniem vairums dzīvojuši internātos, tikai Inesei un jaunākajai māsai dzīvojot pie mātes. Māsa, kura tagad esot ieslīgusi alkoholismā un kļuvusi par bezpajumtnieci, tikusi lutināta, bet Inese atstāta bez nekā.
''Atceros, kā mamma pat lika manus pirkstus uz galda un ar āmuru sita pa nagiem, arī piere bija pārsista. Es visu laiku biju badā un sadauzīta. Nezinu, kāpēc māte tā darīja,'' saka Inese.
Pēc pusgada, Inese atgriezusies audžuģimenē, kur viņai iemācīts lasīt un rakstīt. Arī šī ģimene dzīvojusi trūkumā: ''Pat gāju uz krustmātes kūti, no skābbbarības izlasīju kukurūzas kātiņus un sūkāju, tad līdz nelabumam saēdos melasi un kombikorms. Es ēdu visu pēc kārtas, kā lopiņš, neko nešķirojot. Un tas izraisīja problēmas ar kuņģi, saķēru dažnedažādas slimības - man bija kašķis, masaliņas, visādi augoņi...''
''Paliku stāvoklī pēc izvarošanas. Es tiku izvarota gadiem ilgu, pat vecāku klātbūtnē. Bija tik tālu aizgājis, ka es nejutu, ka mani izvaro - man jau bija vienalga. Mani izvaroja gan skolasbiedrs, kuram lūdzu uzmeklēt manu ģimeni, gan uzmeklētais miesīgais brālis.''
Skolā arī nav gājis labāk, jo no izglītības iestādēm viņu vienmēr izslēdza sliktās uzvedības dēļ, jo Inese ''mukusi prom'' no, piemēram, kartupeļu talkām.
Visbeidzot, abi audžu vecāki saslimuši un Inese, nespēdama par viņiem parūpēties, ievietojusi viņus pansionātā, bet pati devusies strādāt uz fermu, kā arī sāka dzīvot jaunā audžuģimenē. Pēc šo audžuvecāku nāves viņu uzņēmusi kāda omīte, kuru vēlāk viņa sievietes veselības problēmu arī nolēmusi ievietot pansionātā. Tālāk sekojušas dažādas sociālo dzīvesvietu maiņas, līdz visbeidzot viņa pārcēlusies uz Rīgu, ar laiku sākot strādāt sociālajā dienestā un nonākot zīmju valodu skolā, kur iepazinās ar savu dzīvesbiedru Edgaru.
Visskumjāko Inese esot sākotnēji noklusējusi - viņa esot zaudējusi bērnu: ''Paliku stāvoklī pēc izvarošanas. Es tiku izvarota gadiem ilgu, pat vecāku klātbūtnē. Bija tik tālu aizgājis, ka es nejutu, ka mani izvaro - man jau bija vienalga. Mani izvaroja gan skolasbiedrs, kuram lūdzu uzmeklēt manu ģimeni, gan uzmeklētais miesīgais brālis. Es viņiem abiem neliedzu pajumti, bet mani izmantoja.''
Miris arī esot audžubērns, kuru alkoholiķe kaimiņiene pametusi pie Ineses - viņš esot miris no plaušu karsoņa.
Pirms dalības raidījumā, viņa esot apsvērusi iespēju sākt lietot apreibinošās vielas, lai atbrīvotos no realitātes smaguma, tomēr tur uzzinājusi, cik ļoti tās salauž dzīvi un apņēmusies nepadodoties.
