1.jūnijā savu pirmizrādi piedzīvoja režisora Andreja Ēķa un filmas "Svingeri" veidotāju uzņemtā komēdija "Blēži." Savas pārdomas par filmu izteikuši arī sabiedrībā zināmi ļaudis.
Kopš filmas "Blēži" pirmizrādes to noskatījušies jau vairāk nekā 15 000 skatītāju, ierindojot to šīs vasaras Latvijas populārāko filmu vidū. Viedokļi par jauno kino lenti ir dažādi un ir tikai loģiski, ka par to runā arī sabiedrībā zināmi cilvēki.
Piemēram, žurnāliste Ieva Adamss sociālajā tīklā facebook neilgi pirms Vasaras saulgriežiem informē, ka noskatījusies restaurētos "Četrus baltus kreklus" un uzdod retorisku jautājumu: "Nu sakiet kā no šāda līmeņa režijas un aktierdarba mēs varējām nonākt līdz "Blēžiem"?Kā?"
Viņas publicētais ieraksts raisījis pārdomas arī multimāksliniekam Kasparam Bindemanim, kurš sociālajā tīklā facebook par šo tēmu publicējis garāku ierakstu.
"Es neliekuļošu un neteikšu, ka tas ir šedevrs - nebūt nē."
"Pirms sākt, uzreiz atzīmēšu, ka tikai tāpēc, ka es pats esmu filmējies šajā gabalā, es neliekuļošu un neteikšu, ka tas ir šedevrs - nebūt nē. Es vienkārši piekrītu pilnīgi visiem piedāvājumiem filmēties divu iemeslu dēļ - pirmkārt, tāpēc, ka kulta režisori, visi kā viens, apgalvo - ir tikai viens veids, kā iemācīties uztaisīt labu kino, proti, taisot kino. Otrkārt, tāpēc, ka man patīk pats process un, neatkarīgi no tā, vai rezultāts ir labs vai slikts - darba pieredzi nevar atņemt, un tieši tā, nevis malā sēdētāju spļaudīšanās, ir tā, kas palīdz nākotnē nonākt pie vēlamā. Katrā ziņā es labāk nofilmējos vienā sūdīgā filmā, nekā uztaisu desmit labas reklāmas, kuras sabiedrības mentālajai veselībai ir daudz kaitīgākas par jebkuriem B kategorijas kinomāžiem. Turklāt praktiski nav iespējams paredzēt, vai filma beigās būs laba, viduvēja vai pilnīgs mēsls. Arī De Niro, Pacino, Deps un citi grandi regulāri filmējas, maigi sakot, ļoti vājās filmās - lai atceramies to pašu “Dirty Grandpa”, kurš no “Blēžiem” atšķiras vien ar budžetu. Un, galu galā, postpadomju Latvijas kino šobrīd ir bērna autiņos, un mums vēl ejams ļoti tāls ceļš līdz kaut kādiem ievērības cienīgiem rezultātiem," norāda K.Bindemanis.
Viņaprāt, atbilde I.Adamss uzdotajam jautājumam esot elementāra. "audzus gadus esmu lauzījis galvu par to, kāpēc gan kino, gan populārajā mūzikā un mākslā vispār, talantīgi, sakarīgi un gudri cilvēki, kurus es labi pazīstu un zinu, ka viņiem ir laba gaume, nereti mēdz izmocīt no sevis tādas lietas, ka kauns klausīties/skatīties. "
"Īpaši ņemot vērā, ka astoņdesmitajos, deviņdesmito sākumā ārzemnieki, kuri dzirdēja un redzēja Latviešu mākslinieku darbus, sajūsminājās par mūsu oriģinalitāti, turklāt pēdējo divdesmit piecu gadu laikā ir jūtami augusi mūsu izpildījuma tehnika. Un, pamazām, arvien vērīgāk ieklausoties un ieskatoties pēdējo pāris desmitgažu veikumā, es saprotu, kas par vainu - visam cauri jūtams neaprakstāms nogurums! "
Vairs neesot nedz tā auditorijas apjoma, kas "tajos" laikos, arī finansējuma un publikas cieņas un mīlestības, norāda mākslinieks.
"Jāpiemīt pārcilvēcīgām spējām, lai savāktos, koncentrētos un uztaisītu kaut ko jēdzīgu mākslas sfērā."
"Pateicoties vietējā tirgus specifikai (iedzīvotāju skaitam, vecumam un maksāt(ne)spējai), gandrīz visi radošo profesiju pārstāvji spiesti izvēlēties - vai nu ciest badu mākslas vārdā, vai arī ikdienā halturēt - kotlešniekos, reklāmā, krogos, kāzās, prezentācijās, eglītēs un tamlīdzīgos, neizbēgami degradējošos pasākumos, īsi sakot, darīt visu, ko vien mūsu izmeklētā un kompetentā publika atrod par "labu" esam. Pēc tam, kad esi piedzīvojis simtiem "Ādamam bij' septiņ' dēli", laimes ratu, baloniņu deju, pudeļu griešanu un citu tamlīdzīgu pazemojošu kumēdiņu, trīsreiz nedēļā spēlējis "Sex on Fire" vai “Vecpiebalgas ūdensrozes” “džeza” aranžējumā slotas kātu norijušai auditorijai, kura izturas tā, it kā par ieejas biļeti būtu samaksājuši vismaz mēnešalgu, atskatījies uz dejotgribētāju telefonu ekrāniem, kuros mirgo viņu paģērēto, miljoniem reižu pārspēlēto "veco labo" un "aktuālo" grāvēju, vai maketējis kārtējo akcijas plakātu Maximai vai Rimi, jāpiemīt pārcilvēcīgām spējām, lai savāktos, koncentrētos un uztaisītu kaut ko jēdzīgu mākslas sfērā."
K.Bindemanis turpina, uzsverot, ka šajā visā nozīme ir arī finansējumam: "Un ir vēl divi aspekti. Pirmkārt, pašu projektu budžeta jautājums. Šajā ziņā Latvijā viss būtībā notiek amatieru līmenī. Ir praktiski nereāli savākt naudu kaut kam, kas varētu mēroties spēkiem starptautiskā arēnā - pat tās filmas, kuras uz tādu “Blēžu” fona izskatās labas, vēl ir ļoti tālu no pasaules līmeņa."
"Viss notiek ar draugu atbalstu, ar sarunāšanu, par polšu u.t.t.. Nedz vietējai publikai, nedz investoriem nav izpratnes par to, ka šovbizness ir viens no lielākajiem biznesiem pasaulē, ka ar to var pelnīt milzu naudu un, ka tas prasa arī attiecīgus ieguldījumus. "
Tāpat mākslinieks atgādina, ka "taisīt" kino var iemācīties vien taisot kino. "Un tāpēc būtu labi, ja auditorija tos, kuri kaut ko dara šajā sfērā, morāli atbalstītu, lai cik "nelatviski" tas arī nešķistu."
Jau vēstīts, ka komēdija "Blēži" ir stāsts par negodīga ierēdņa, ārštata aktrises, dedzīga alūksnieša un ietekmīgas biznesa sievietes mīlas četrstūri, kurā diagonāles velk greizsirdīga bijusī sieva, pārcentīgs miesassargs, izveicīgs advokāts un perspektīvs apsargs. Inscenēta spriedze, viltota mīlestība, reāla māksla, atklāts kailums un nevaldāms stress - tas varētu būt nopietni, ja vien nebūtu tik smieklīgi.
Galveno blēžu lomās filmā redzami Intars Rešetins, Rēzija Kalniņa, Ieva Florence, kino debitants, mūziķis Ralfs Eilands, Leonarda Ķestere, Ivo Martinsons, Sandis Pēcis, Jurģis Spulenieks, Cepumiņš un citi. Filmas radošā komanda ir režisors Andrejs Ēķis, scenārija autori Rasa Bugavičute-Pēce un Andrejs Ēķis, operators Imants Zaķītis un māksliniece Maija Jansone. "Blēžu" varoņu tērpu autors ir modes mākslinieks Dāvids, komponists - Aigars Grāvers, filmu producē Kristians Alhimionoks.
