Savā necilajā mūžā esmu bijusi lieciniece vairākiem vēsturiskiem notikumiem gan mikro, gan makro līmenī un pat "pārdzīvojusi" vairākus solītos "pasaules galus". Taču šis gads "sadeva" kārtīgi pa pēcpusi. Pat manai paaudzei, kas līdz šim bija pieradusi pie diezgan komfortablas dzīves, kur lielākās problēmas sagādāja dzīves jēgas atrašana un ideja par "dzīves svinēšanu". Strauji viss 2020. gadā aizgāja pa burbui!
Bet ko šis gads mums iemācījis? Man gribas teikt, ka daudz. Šis gan ir mans "svaiga trīsdesmitgadnieka" skatījums. Milleniāļa, kurš ilgi dzīvojis starp kafijām un hipsterīgās vides piedāvātajiem dzīves principiem.
Pirmkārt, mums lika pārvērtēt savu vērtību sistēmu, kritiskās domāšanas spējas un atbildības līmeni. Tādas frāzes, kā "veselību par naudu nenopirksi" un "galvenais, lai ir veselība", šogad ieguva jaunu nozīmi. Tici vai netici vīrusam, kad tas uzrodas kaut kur blakus, stresa līmenis pamatīgi aug. Jā, kovids šogad aizēnoja citas slimības, taču tas arī parādīja, cik niecīgi esam lielāku spēku priekšā un, cik patiesībā nesagatavoti varam būt.
Šogad mums kaut piespiedu kārtā bijis jānovērtē arī izskandinātais kopā būšanas laiks. Cik patiesībā "ģimeniski" esam un, cik ļoti augstu turam šīs vērtības, ja biežāk uzturoties mājās pēkšņi pieauga šķiršanos skaits un vardarbība ģimenēs? Bet tas arī iemācīja, ka pēkšņi ar "pieskriešanu" pie vecmāmiņas reizi gadā nepietiek.
Tāpat izgaismojās mūsu spējas analītiskajā domāšanā, kad informācija plūst no visām iespējamām pusēm. Kam ticēt? Kam neticēt? Es saprotu apjukumu, bet nesaprotu tā radītu, piedodiet, stulbumu. Neiedziļināšanos. Negribu ieslīgt dziļākā prātuļošanā par visām frontēm un argumentiem, tas lai paliek, kādam citam viedokļrakstam, bet gribu, lai nākamgad mēs ieklausītos vairāk. Lai iedziļinātos vairāk. Lai nevis kliegtu pretējus argumentus, bet tos izmantotu vidusceļa atrašanai. Mazliet naivi un utopiski?
Pārbaudīta arī mūsu atbildības sajūta un te nu gan man gribas teikt, ka ideoloģija nedrīkst nostāties ceļā izpratnei par reāliem draudiem, ko mana rīcība var nodarīt man tuvajiem un arī svešajiem cilvēkiem. Atpūtas ceļojumi, masku nenēsāšana, distances neievērošana, pulcēšanās... Būtībā - viegli izpildāmi nosacījumi, ja vien esi pazīstams ar konceptu "atbildība".
Otrkārt, ka nekas nav pašsaprotams! Pat tāda ierasta lieta, kā tikšanās ar draugiem var pēkšņi būt aizliegta. Došanās uz veikalu var kļūt par izaicinājumu. Atvaļinājumu plāni par lielām naudas summām var izčābēt vienā vakarā, bet vakariņošana restorānā vai kino apmeklējums var kļūt par "aizliegto augli".
Sāpīgāk, protams, ir tiem, kurus šis gads piespiedis palikt bez darba un ienākumiem. Var jau teikt, ka tas iemāca pielāgoties, jo - pastāvēs, kas pārvērtīsies. Bet domāju, ka šādas augstās frāzes nepalīdzēs, kad jāraizējas par ģimenes labklājību un to, kā vispār nodrošināt pamatlietas.
Treškārt, ka mums vēl daudz ir jāmācās. Vienā dienā mums var atņemt visu un tad pēdējos gados popularitāti iemantojušās frāzes par dzīves svinēšanu nepalīdzēs. Vēl ir jāmācās, kā domāt ilgtermiņā uz priekšu un mazliet aizmirst par savām ērtībām kopējā labuma vārdā. Vēl jāmācās atteikties no liekām mantām dzīvē gan tieši, gan pārnestā nozīmē.
Ja man jautā, es gribu teikt, ka pats galvenais, kas mums jāmiemācās ir ieklausīšanās. Mēs ļoti daudz šogad esam klieguši. Bet vai klausījušies un mācījušies?
