Pavasarī daudzi brīnījās, ka Covid-19 gadījumu skaits aug, taču savā paziņu lokā nepazīstot nevienu, kuram tas būtu. Jāatzīst, ka arī pati savā paziņu lokā nezināju nevienu, kuram būtu pozitīvs Covid-19 tests. Šķiet, šī iemesla dēļ šobrīd vairāki cilvēki, kuriem ir Covid-19, soctīklos dokumentē savu slimības gaitu.
Tagad arī es varu teikt, ka manā paziņu lokā ir cilvēki ar Covid-19. Tātad - vīruss ir tepat blakus. Tātad- piesardzīgi, bet bez panikas ir jāsaprot, ka ar to nāksies sadzīvot. Par to sastapšanos - tas jau cits stāsts.
Šonedēļ medijos tika publicētas vairākas ziņas par Covid-19 pacientiem, kuri ar savu pieredzi dalās soctīklos. Piemēram, ar jauno koronavīrusu inficētais žurnālists Guntars Meluškāns informē par slimības norisi un atklāj reālu pieredzi soctīklos. Savukārt, bloga mugursoma.lv autore izveidojusi savu "Covid-19 dienasgrāmatu", kurā apraksta savas sajūtas, slimojot ar Covid-19. Tāpat diskusijas radījis Kristaps, kurš sociālajā vietnē Twitter dokumentē savas gaitas.
Vai šādas "dienasgrāmatas" un slimības gaitas dokumentēšana ir vajadzīga? Vai tā ir ētiska? No vienas puses man gribas teikt, ka jā, jo būsim atklāti - jebkura pieredze māca, arī sveša. Un tā, iespējams, ļaus sajusties labāk citiem, kuri šobrīd piedzīvo ko līdzīgu.
No otras puses - dokumentēt slimnīcas ikdienu, savas ģimenes peripētijas un saslimšanas gaitu var šķist amorāli. Tas taču ir privāts pārdzīvojums. Gluži kā ielaišana savā personīgajā guļamistabā, par kuru tik ļoti dažreiz kritizējam populāros un bagātos. Varbūt tas ir vulgārs salīdzinājums, taču arī slimošana ir privāta "nodarbe", ja tā drīkst teikt.
Tomēr pāri visam ir fakts, ka jaunais koronavīruss mūs šogad ir pārsteidzis kā kaut kas jauns, biedējošs, visaptverošs un nezināms. Varbūt citu pieredze mums ir vajadzīga, lai izvērtētu, cik ļoti ir jāuzmanās, jābaidās, vai gluži pretēji - cik ļoti pārspīlējam?
