Šķiet, ka sabiedrībā ieviest likumu bez soda par tā pārkāpšanu nav iespējams. Beigu beigās likumu ievērojam nevis, lai pašiem un apkārtējiem būtu labāk, bet lai sods nav jāmaksā.
Nule rosināts, ka policija par mutes un deguna aizsegu nelietošanu sabiedriskās vietās iedzīvotājiem piemēro brīdinājumu vai līdz 50 eiro lielu naudas sodu. Tas tomēr bija gaidāms, lai "varoņi", kas veikalos fotogrāfējas bez maskām nevairotos.
Pirmā diena, 14. oktobris, kad sejas maskas sabiedriskās vietās kļuva obligātas, bija divējāds - loģiski, ja situācija valstī pasliktinās, ir jārīkojas un prieks redzēt, ka cilvēkiem par sabiedrības veselību nav nospļauties. Cits - tu varēji dabūt neapmirināta apsarga komentāru, kad dodies uz veikalu, lai nopirkt masku vai pat tamdēļ netiec ielaists veikalā.
Lai arī skaidrs, ka sods par maskas nevilkšanu būs, veselības ministre Ilze Viņķele aicina sodīt tos, kuri sejas masku valkā nepareizi. Praktiski tā ir sejas maskas nevilkšana.
Beigās tomēr jāpiekrīt Francijā dzīvojošai latviešu "Instagram" blogerei Jolantai Denē, kura saviem sekotājiem norādījusi, ka Francijā sejas maskas ir no augusta obligātas VISUR - uz ielas, bērniem skolās, darbavietās. Cilvēkiem nākas 12 stundas strādāt ar masku uz sejas. Par ko tad mēs čīkstam? Protams, ērtas viņas nav, ja neesi pieradis un par cilvēkiem ar brillēm vispār gribētos aizlūgt.. Bet, vai šī patiešām ir galvenā dzīves problēma?
Tie, kuri sūdzas par ierobežojumiem, šķiet, ir skaidrs, ko viņi teiktu, ja mums būtu sliktākā situācija Baltijas valstīs vai Eiropas Savienībā (tuk, tuk, tuk pie koka). Atkal būtu slikti, mēs pārmestu, kādēļ nekas netiek ierobežots. Kad mums būs labi?
