Ir agrs oktobra rīts. Ziedoņdārza rudajos kastaņkokos rotaļājas saule. Dzestrajā gaisā augšup aizkūp manas rīta kafijas un izelpas garaiņi, liekot ar baudu ieelpot rudens gaisu. Kopā ar mazo kā katru rītu raitā solī ejam pa bruģēto taciņu uz bērnudārzu un zem mūsu kājām gurkst pirmās salnas apsudrabota zāle. Cik forrrrši….
Šis būs nedaudz citāds stāsts. Pretējs tam, ko varētu saukt par modernu mainstream dzīvesziņu, kas pēdējos gados par labo toni define izvākšanos no pilsētas un pārcelšanos uz Pierīgas privātmāju guļamrajoniem. Un tomēr. Šis būs mans, ļoti patiess un atklāts viedoklis par to, kādēļ dzīvot pilsētas centrā ir jauki!
Nesen publiskotais pētījums uzrāda, ka pēdējo 20 gadu laikā Rīgas centru pametusi trešdaļa jeb 33% iedzīvotāju, kas pilsētas attīstībai var sagādāt nopietnus izaicinājumus. Tā norādīts ekonomistu, sociālo zinātnieku, antropologu, pilsētplānotāju un arhitektu pētījumā "Riga X".
Vēl jo skumjāk apzināties, ka starp Baltijas jūras reģiona valstu galvaspilsētām Rīga ir vienīgā, kurā iedzīvotāju skaits turpina kristies. Stokholmā iedzīvotāju skaits kopš 1990.gada ir audzis par 75%, Kopenhāgenā un Helsinkos - gandrīz par pusi. Arī mūsu kaimiņvalstu galvaspilsētās Tallinā un Viļņā kopš 2010.gada vērojams iedzīvotāju skaita pieaugums.
Nevaru nepiekrist - pilsētas centrs tas nenoliedzami ir smagnējāks gaiss, lielāka cilvēku koncentrācija, tramvaja riteņu rīboņa. Taču tie ir arī parki un baložu barošana kanālmalā. Tie ir muzeji un teātri izstieptas rokas attālumā. Tās ir saulainu pēcpusdienu pastaigas pa vecpilsētu, svētdienas rītu vēlās brokastis boutique tējnīcās. Tās ir agro rītu spoguļošanās skatlogos ar milzīgu latte vienā rokā un jaunāko žurnālu - otrā. Tie ir pikniki uz rūtaina pleda ar skatu uz Brīvības pieminekli un pēdējais kino seanss ar romantisku pastaigu cauri laternu apgaismotajam Bastejkalnam. “Vēlamības izteiksme,” kāds neticēs. “Ikdienas realitāte,” es oponēšu!
Kopā ar dēlu, kuram tikko palika piece gadi, esam atkal un atkal izsteigājuši visus Rīgas muzejus, jo tie elementāri atrodas maršrutā, kuru mērojam savās ikdienas gaitās un man nav ne mazāko izredžu izvairīties no jaunākajām izstādēm Dabas vai Mākslas muzejā, jo bērns ierauga izkārtnes un pieprasa kārtējo pastaigu “pie mūmijas uz Biržas namu”. Aiziet uz operu vai teātri - tas mūsu ģimenei ir ikdienas must have sarakstā, jo šīs lieta, dzīvojot centrā, ir pieejamas un interesnatas. Tas pats attiecas uz bibliotēkām un bērnu rītiem, ko abi ar puiku esam jo īpaši iecienījuši svētdienās.
Protams, protams…. Arī ikviens “pierīdzēns” var iekāpt mašīnā un jebkurā momenta kopā ar bērniem atbraukt uz muzejiem. Bet, cik esmu runājusi ar saviem paziņām, tas notiek ļoti, ļoti reti, jo pieprasa milzīgu slinkuma pārvarēšanu un laika menedžmentu.
“Tā, šodien mēs brauksim uz centru,” šis šķietami elementārais aicinājums daudziem pierīgā dzīvojošajiem nozīmē nepieciešamību iekapt mašīnā, pavedīt 40 minūtes ceļā, stāvēt sastrēgumos, meklēt neesošu stāvvietu mašīnai, maksāt vismaz 5 vai 8 eiro par “parkingu”. Nav jābrīnas, ka, apsverot visus “par”un “pret”, visbiežāk tiek pieņemts lēmums “tad, jau labāk pa mājām, pa dārzu…”, vai labākajā (sliktākajā?) gadījumā gājiens uz muzeju tiek aizvietots ar braucienu uz lielveikalu, jo tur autostāvvieta ir bez maksas.
Lai cik dīvaini tas nebūtu, bet vēl viens būtisks arguments “par” dzīvošanu pilsētas centrā man - kā bērna vecākam - ir stāsts par pretošanos “lielveikalu kultūrai”. Kā citi uz muzejiem - reizi mēnesī vai retāk -, tā mēs dodamies uz lielveikaliem. Mēs tajos ieejam tikai “po ģelu’ un fiksi prom, lai, nedod Dievs, nebūtu nekādu kino, nekādu restorānu un pseido “kopīgas laika pavadīšanas”. Visu ikdienai nepieciešamo es iegādājos nelielajās centra bodītēs, kas pēc sava sortimenta un izmēra būtu grūti apzīmējamas kaut ar pusi no “x”. Tas, protams, ir mīnuss, jo cenas te ir augstākas, izvēle mazāka. Taču.... Man ir svarīgi saglabāt pašai sev un iemācīt nākamajai paaudzei principu, ka kino skatās kinoteātrī, svētkus svin restorānos, grāmatas lasa bibliotēkās, bet veikalos pērk pienu un iet mājās.
Atkāpei… vakar, braucot pastaigā ārpus pilsētas, man bija skumji netālu no Vienības gatves ieraudzīt milzīgu reklāmas plakātu piecstāvu mājas augstumā, kurā smaidīga, pārlaimīga ģimene, nokrāvusies ar neskaitāmiem saiņiem, paunāk un saldējumies, aicina doties uz lielveikalu, jo “pavadīt laiku kopā ir labāk”.
Bet, atgriežoties pie stāsta par "neērto, trokšņaino, neparocīgo" Rīgas centru... Man gribētos atspēkot arī argumentu par “centra iedzīvotāju nožēlojamo stāvokli attiecībā uz auto novietošanu un galējo nedraudzīgumu videi”. Jā, mūsu ģimenei ir auto. Taču mēs to izmantojam reizi nedēļā, dodoties ārpus pilsētas pārgājienos vai viesos.
Vairums centra iedzīvotāju ikdienā pārvietojas ar kājām vai velosipēdiem, radot nesalīdzināmi mazāku gaisa piesārņojumu nekā tie, kuri no pierīgas rajoniem katru rītu dodas darba gaitās uz galvaspilsētu.
Tas pats attiecas uz nervus bendējošu sēdēšanu sastrēgumos un teicienu par to, ka “puse dzīves tiek pavadīta mašīnā”. Centra iedzīvotāju brīvais laiks netiek izniekot sēdēšanai sastrēgumos, kā to pierasts iegalvot. Tieši pretēji! Manuprāt centra iedzīvotāji ir paši aktīvākie staigātāji. Mana diena nav iedomājama bez saviem septiņiem astoņiem kilometriem, kas raita solī norikšoti no mājām līdz bērnudārzam, darbam, veikalam, cauri parkiem, pagalmiem… Piekritīsiet taču… Runājot ar tiem, kuri dzīvo ārpus pilsētas privātmājās, biežāk tomēr nākas dzirdēt stāstu “no mašīnas līdz ieejas durvīm”.
Nu, līdz beidzot esam tikuši līdz izslavētajam argumentam par “svaigu gaisu”, kas tik ļoti nepieciešams bērniem, un dažādas aktivitātes, kas ārpus Rīgas dzīvojošajiem it kā esot pieejamākas.
Par mežu un dārzu - nestrīdos. Rīgas centra bērni tos izbauda tikai vasarās vasarnīcās un laukos. Lai gan, tas vēl ir liels jautājums… vai ārpus pilsētas dzīvojošie bērni periodā no novembra līdz martam tiešām kaut kā daudz īpašāk izjūt dabas klātesamību. Taču par dažādu aktivitāšu pieejamību atļaušos nepiekrist!
Dzīvojot centrā, man nav “jānolauž” kakls, lai izvadātu bērnu uz sporta nodarbībām vai pulciņiem. Visur, kur nepieciešams, varam aiziet ar kājām, nezaudējot pēdējās dienas gaismas druskas satiksmes stūķos. Ja ir tāda vajadzība, tad man pie rokas ir pasaulē labākais satiksmes līdzeklis - tramvajs, kas var aizvizināt dažas pieturas uz vienu vai otru pusi. Pusstunda un esam peldēšanā, izejam cauri parkam un dodamies zīmēt. Bet varbūt tā vietā paņemam segu un pabaudam pēdējās siltās dienas, atlaidušies parka zālājā.
O, cik sakopti, gaumīgi, stilīgi pēdējā piecgadē ir kļuvuši Rīgas parki! Tiem tik ļoti piedien bērnu smiekli, jaunās māmiņas rūtainos trenčos un ar lielām kafijas krūzēm rokās. Garāmgājēji lasa kastaņus un paglabā putekļa mēteļu kabatās laimei un es tik ļoti mīlu šo rudenīgās Rīgas ainiņu!
Es no sirds ticu un domāju, ka Rīgas cents ir labākā vieta, kur dzīvot kopā ar ģimeni. Šī pilsēta ir pietiekoši liela, lai tajā varētu sajust pasaules elpu, bet pietiekoši maza, lai cilvēks tajā nekļūtu bezpersonisks un nepazustu. Tā ir apveltīta ar īpašu šarmu un stilu. Tā pagaidām nav nožņaugta sastrēgumu un pūļu valgus kā daudzas citas Eiropas galvaspilsētas.
