Politika ir traka padarīšana un jābūt "dzelzs nerviem", lai vispār domātu tajā iesaistīties. Taču iesaistīšanās tajā sola arī iespēju kaut ko mainīt, kaut ko reālu izdarīt.
Arī Rīgas domes vēlēšanās starp partiju kandidātu sarakstiem bija manāms ne viens vien sabiedrībā populāra cilvēka vārds. Aktieri, mūziķi, ārsti, bārmeņi un citu profesiju pārstāvji, kuri pamanījušies iegūt atpazīstamību un tautas mīlestību ar paveikto citās jomās. Tomēr cilvēku attieksme pret politiku un politiķiem ir kaut kas pavisam cits un būt par iemīļotu politiķu - ai, tas ir teju neizpildāms uzdevums.
Te nu censoņiem var nāktis saskarties ar krišanu nežēlastībā pat no tuvākajiem. Ar savu rūgto pieredzi dalījās bārmenis Reizenbergs, kurš ir atklāts, sakot, ka nebija patīkami pēc tam, kad 20 gadus nodzīvojis burbulī, kur viņš ir populārs, pozitīvs tēls, vienā dienā kļūt teju vai par dzimtenes nodevēju. Tieši tā tika runāts par Andri pēc viņa lēmuma startēt vēlešanās no Burova saraksta.
Politika prasa biezu ādu un var šķist, ka kultūras un izklaides sfērās strādājošiem cilvēkiem, kuriem cilvēku komentāri un kritika nav sveši, ir izdevies tādu uzaudzēt. Bet izskatās, ka politikā nepieciešams cits rūdījums. Sabiedrībā par politiķiem valda lielākoties negatīvs viedoklis un viņiem tiek veltīti apzīmējumi, kas nereti pārsniedz arī pieklājības robežas.
Manuprāt, tikko esi pieņēmis lēmumu iesaistīties politikā, ir jāaizmirst par tautas mīlestību un atzinību kā tādu, pat tad, ja no sirds vēlies ko uzlabot. Diemžēl nereti ir jāatsakās arī no pāris draugiem un mugura jāuzgriež arī kādam paģērošam ģimenes loceklim, jo Latvijā, kā zinām, blatu un draugu lojalitātes sistēma ir ļoti pieprasīta padarīšana. Politikā ar to gan var nākties apdedzināties.
Slavenībām, piedaloties vēlēšanās, pieņemu, ka lielāko triecienu rada pēkšņā fanu noskaņojuma maiņa. Bet ar to ir jāreķinās, jo politika nav balets. Tāpēc personiskās jūtas ir jānoliek malā. Tas ir darbs. Pārējais - darba apstākļi!
