"Būt vai nebūt - tāds ir jautājums". Jāizsakās Šekspīra vārdiem, lai aprakstītu pašreizējās diskusijas par Covid-19 dēļ noteikto ierobežojumu mīkstināšanu/nemīkstināšanu. Vai būt koncertiem, saviesīgiem vakariem restorānos ar lielāku ļaužu plūsmu? Vai nebūt un piesargāties?
Būsim godīgi - atslābums ir manāms. Divu metru distance kļuvusi par kaut ko, ko visi zina pat, ja piecelti 2.00 naktī, taču realitātē arvien vairāk tomēr gribam "izlauzties" no sociālās distancēšanās valgiem.
Būt. Izklaides, ēdināšanas un citu industriju pārstāvji vienā laidā piketē par ierobežojumiem un prasa vēl lielāku to mīkstināšanas pakāpi. Un saprotams, jo kā citādi viņiem nopelnīt dienišķo maizi? Ja kalējam atņemsim smēdi, diez vai varam sagaidīt, ka viņš par to priecāsies. Un būsim atklāti - pabalsti arī nav neizsmeļami, turklāt to izmaksu pavadījusi "putra".
Mums solīts, ka nākamnedēļ jau varēsim iekštelpās pulcēties daudz lielākā skaitā - līdz 1000 cilvēkiem. Pēdējā pusgada laikā tas ir prātam neaptverams pūlis. Ēdināšanas uzņēmumi varēšot strādāt līdz nakts vidum un vienam cilvēkam būs jānodrošina vairs tikai trīs kvadrātmetru liela platība.
Nebūt. Skan lieliski. Tikmēr gan realitātē viss izskatās nedaudz savādāk. Jau divos festivālos pamanīts, ka nemaz tik viegli nav ievērot arī "mīkstākus" ierobežojumus. Valsts policija ir sākusi administratīvā pārkāpuma procesus par iespējamajiem Covid-19 ierobežošanas pasākumu pārkāpumiem, kas varētu būt konstatēti mūzikas festivālos "Zobens un Lemess" un "Baldones Waterfest". Sociālajos medijos izplatītajos video ir novērojama būtiska cilvēku drūzmēšanās abos festivālos.
Turklāt Lietuvā un Igaunijā šobrīd saslimušo skaits ir lielāks, daļēji pateicoties saviesīgiem pasākumiem.
Tad kā pareizi rīkoties - ļaut cilvēkiem pulcēties un beidzot izrauties no "sēdēšanas mājā" vai tomēr vēl piesargāties un padzīvot "saudzīgajā režīmā"? Es gribētu teikt, ka atbilde ir "atbildība" - ja atbildīgi ievērosim noteikumus, ja koncertā, restorānā vai citā publiskā pasākumā nedrūzmēsimies un neļausimies pūļa efektam, varbūt varam arvien vairāk atgriezties pie "normālas dzīves".Tas attiecas arī uz organizarotiem - ja ievēros cilvēku skaitu, nopelnīto naudu neliks augstāk par noteikumiem, jo "kas tad notiks". Varbūt tad pamazām izdosies?
Vai tas maz ir iespējams? Skan pēc utopijas, zinu, bet nevienam taču negribas nākamajās dienās redzēt lielākus saslimušo skaitļus. Nevienam negribas būt daļai no statistikas. Tad kāpēc riskēt?
