Līdz ar pandēmiju darbu zaudēja daudzi, īpaši tie, kuru nodarbošanās saistīta ar tūrismu, viesmīlību un satiksmi. Uz pauzes nolikta arī izklaides un kultūras joma. Jau pāris mēnešus apspriesta tēma ir aktieru atlaišana no teātriem, kuru dzīvu uztur aizvainojums, šoks un atbildes meklēšana uz jautājumu - kā un kurš spēj izmērīt mākslinieka talantu?
Aprīļa sākumā Dailes teātris ziņoja, ka atlaidīs nelielu daļu aktieru - aptuveni 10% štata darbinieku. Cipari daudz ko neizsaka, aiz tiem ir cilvēki. Atklājās, ka Dailes teātris no četrdesmit aktieriem atlaidis četrus, proti, aktrises Aiju Dzērvi un Sarmīti Rubuli, kā arī aktierus Kasparu Zāli un Mārtiņu Poču.
Teātra direktors Juris Žagars norādījis, ka aktieri "izsijāti" ar punktu sistēmu, kurā vērā ņemts, vai spēlētas galvenās lomas vai otrā plāna lomas, vai aktieris pēdējo gadu izrādēs parādījies epizodiski, vai bijis vien masu skatos.
Lai arī visi nosauktie aktieri neslēpa sašutumu, Kaspar Zāle nolēma cīnīties par savu amatu un sola tiesāties ar teātri. Vēl līdz šim Zāle uzsver, ka joprojām neko nav parakstījis un oficiāli skaitās Dailes teātra aktieris. "Es apšaubu šo atlaišanu, kura, manuprāt, nav korekta. Aprunājos ar vairākiem cilvēkiem un guvu pārliecību, ka man jācīnās par savām tiesībām," paudis Zāle. Aktieris pat neslēpja, ka šī neesot pirmā reize, kad viņu cenšoties "iznīdēt laukā".
Citādāk rīkojies Mārtiņš Počs, kurš ir parakstījis vienošanos, ka no jūnija beidz darba attiecības ar Dailes teātri. "Varētu jau, protams, apvainoties, bet es saprotu šo situāciju (..) Ir jānoliek malā emocijas, lai ar skaidru galvu varētu saprast - ko darīt tālāk?" pauda Počs, kurš jau atradi jaunu darbu.
Tāpat štati samazināti Latvijas Nacionālajā teātrī. Štata vietu Nacionālajā teātrī zaudējis aktieris Jānis Skanis, kurš bijis šī teātra aktieris kopš 1975. gada. Mākslinieks atzīst, ka pasaule sagriezusies ar kājām gaisā. Viņš piebilst, ja nebūtu pensijas, būtu stipri jādomā par jauna darba meklēšanu. Uz Nacionālā teātra skatuves vairs neredzēsim arī leģendāro Uldi Dumpi, kurš norāda, ka no teātra nav nedz atlaists, nedz palūgts aiziet, jo par godam nopelnītām vecumdienām funktierējis jau vairākus gadus, vienīgi bijušajam teātra direktoram Ojāram Rubenim bija izdevies Dumpi pierunāt palikt teātrī.
Var secināt, ka situācijas un reakcijas uz tām ir ļoti dažādas. Ir jauni aktieri, kuri vēlas par savu vietu cīnīties, kā arī tie, kuri sapratuši, ka jāmeklē jauns darbs. Tāpat ir leģendāri aktieri, kuri uzskatījuši, ka viņu laiks uz skatuves ir aizgājis, kā arī tie, kuri tomēr jūtas nedaudz "izsviesti no laivas".
Lai arī pats Zāle un viņa kolēģi norāda, ka viņa talants nav izsmelts un viņam vēl ir, ko pierādīt, Žagara "punktu sistēma" viņu ir ierindojusi lejasgalā. Vai talantu izmērīt ir tik vienkārši? Lai arī domāju, ka šāda sistēma nevar derēt visiem 100%, novērtējot mākslinieka ieguldījumu, tomēr izpatikt visiem arī nevar. To mākslinieki zina vislabāk. Viens režisors tevī redz talantu, otrs var ielikt masu skatos, labākajā gadījumā. Jebkuru darbu zaudējot, ja tam neesi bijis gatavs, var būt aizvainojoši un raisīt sašutumu. Protams, lai vienošanās visiem aktieriem ir taisnīgas un godīgas, taču viņi nebūs ne pirmie, ne pēdējie, kuri zaudē darbu...
