No rītdienas mums visiem būs jāvalkā mutes un deguna aizsargi sabiedriskajā transportā. Ne tikai tāpēc, lai aizsargātu sevi, bet gan atbildīgi parūpētos arī par citiem. Šodien man bija jādodas uz Rīgu pirmo reizi gandrīz divu mēnešu laikā. Uzvilku sejas aizsargmasku.
Jau iepriekš Kariņš norādīja, ka pēc viņa domām, vērtējot citu valstu pieredzi, obligāta sejas masku lietošana būtu atbilstošākā Latvijas situācijai, jo tā ļautu ikvienam aktīvāk kustēties un pārvietoties, vienlaikus samazinot riskus aplipināt citus ar vīrusiem. Nu tas tiešām būs obligāti.
Rīt ikvienam no mums būs jādomā par mutes un sejas aizsargiem, kad gribēsim kaut kur doties plašākā sabiedrībā. Turklāt mūs arī pieskatīs. Piemēram, Rīgā sabiedriskajā transportā mūs pieskatīs kontrolieri - gadījumā, ja kāds pasažieris brauciena laikā nebūs aizsedzis muti un degunu, kontrolieri to lūgs izdarīt.
It kā jau nekas sarežģīts, bet jāteic, ka dienu pirms obligātajām maskām, novēroju, ka sabiedriskajā transportā - vilcienā un autobusā - tās lieto tikai retais. Jā, arī es. Manā vilciena vagonā maska bija tikai man un konduktorei (nez kādēļ tas radīja nelielu kopienas sajūtu, jo citādi acu skati manā virzienā nebija īpaši draudzīgi). Izkāpjot no vilciena Rīgā, mazliet nopriecājos - vēl divām jaunām sievietēm no citiem vagoniem muti un degunu aizklāj sejas maskas. Tātad, esam jau kopā trīs.
Dodoties tālāk, joprojām uz mani skatās un sajūta ir ļoti neērta, taču esmu apņēmusies masku nenoņemt un sev atkārtoju, ka tā jau patiesībā es pasargāju viņus no sevis - arī tos, kas "šķībi" skatās. Nudien cerēju, ka masku būs vairāk. No Rīgas dzelzceļa stacijas līdz 3. autobusa pieturai nesastapu nevienu, kam uz sejas vēl būtu maska. Bet gods kam gods - distanci ieturēt protam.
Iekāpjot autobusā beidzot atkal sajutos labi, jo ieraugu sievieti ar masku - atgriezās kopienas aura. Nu jau esam četras. Vērojot gājējus caur autobusa logu, pamanu beidzot arī piekto maskas nēsātāju.
Tātad, dienu pirms mutes un deguna aizsargi sabiedriskajā transportā kļūs obligāti (nevajag jau uzreiz masku, pietiks ar šalli vai kādu citu risinājumu, ka tikai pilieni paliek pie paša), šobrīd tādus izmanto tikai retais, bet citi joprojām skatās. Kā viss pēkšņi rīt mainīsies?
Es piekrītu - masku nēsāt ir ļoti neērti, pat paša šūtu. Nevari atbrīvoties no sajūtas, ka kaut kā pārspīlē vai neiederies. Taču, kāpēc lieki riskēt? Visa šī situācija ir neierasta un neērta. Šaubos vai kādam maskas nēsašana šķitīs kaut kas "dabisks". Īpaši šajos platuma grādos. Bet varbūt beigsim tik traki skatīties? Kā jau minēju iepriekš un pie šīs mantras arī pieturos - masku nēsāšana nav kaprīze, tā ir atbildība. Pret citiem.
