Maija sākumā portāls tautaruna.lv vēstīja, ka dažus garāmgājējus sasmīdinājis kāds paziņojums tirdzniecības vietas skatlogā. Tajā īsi un lakoniski teiks: "Šā pretīgā vīrusa dēļ darba laiks līdz 16.00. Cerams ne ilgi, jo mājās bērni un darbs ir vienīgā vieta, kur no tiem var noslēpties." Protams, var jau pasmaidīt un domāt, cik gan asprātīga ir šāda atzīšanās, tomēr, manuprāt, šoreiz gan nav vietas smaidam un ironijai.
Kopš 12.marta, kad Latvijā izsludināta ārkārtējā situācija, mācības skolās notiek attālināti. Tiesa, bērnudārznieku vecāki mazos ķiparus var vest uz bērnudārzu, ja vien rakstiski apliecina, ka viņi nav bijuši ārzemēs un nav kontaktējušies ar Covid-19 slimiem cilvēkiem, kā arī viņiem nav citu iespēju nodrošināt bērnu pieskatīšanu.
Un te nu sākas "jautrība"...Tiem, kuriem apstākļi tiešām ir tādi, ka bērns jāved uz bērnudārzu, iespējams, ikdiena šo teju divu mēnešu laikā nav tik ļoti mainījusies, kā tiem, kuriem ikdienas darba gaitas jāapvieno ar būšanu kopā ar atvasi, ēst gatavošanu, skološanu un vēl visiem iespējamiem darbiem, kas katram nu jau kļuvuši par ikdienu.
"Vecākiem ir visas tiesības justies satrauktiem esošajā situācijā, jo piespiedu kārtā ir pilnībā jāpārkārto sava ikdiena tā, lai tajā atrastos vieta vēl pāris pienākumiem. Vecāki ir atbildīgi ne tikai par sava darba pienākumu izpildi attālināti, bet apgūst arī skolotāja prasmes, asistējot bērniem mācību procesā, pilda bērnudārza audzinātājas funkcijas, apmierinot mazāko bērnu nepieciešamību pēc uzmanības un aktivitātēm, un galu galā veic mājas soli, gatavojot maltītes un uzkopjot," norāda ģimenes psihoterapeite Mārīte Bite.
Tieši šī psihoterapeites teiktā dēļ, manuprāt, nevajadzētu ironizēt par to, ka kāds atļaujas uzrakstīt, ka
"darbs ir vienīgā vieta, kur paslēpties no bērniem". Ticiet man, apvienot visus iespējamos pienākumus darbā un ģimenē tik tiešām ir izaicinājums šādā situācijā. Un aizbēgt kaut uz brīdi no kaut kā, kas rada tiešām milzīgu stresu, ir tikai normāla aizsargreakcija.
Jā, protams, šeit varētu oponēt, pirmkārt, visi tie, kuri iedomājas, ka dzīve ar mazu bērnu ir tikpat skaista, kā perfekto mammu instagram kontos, vai, otrkārt, tie, kuriem šķiet, ka vēl pirms kļūšanas par vecākiem visu zina labāk par tiem, kuri jau audzina atvasi. Un, protams, nevajag vēl aizmirst vienkārši tos, kuri vienmēr visu zina labāk par citiem.
Un nē, es atļaušos nepiekrist arī tiem, kuri domā, ka būšana kopā ar bērnu īpaši šādos apstākļos "tāda pastaiga vien ir". Ņemot vērā, ka darbu kopā ar mazu bērnu esmu izbaudījusi krietni ilgāk nekā vien divus mēnešus, tad tīri cilvēcīgi ieteiktu visiem tiem, kuri šobrīd atļaujas pārmest vai pasmaidīt, kādā situācijā nonākuši vecāki, vienkārši paklusēt. Ticiet man, ieteikumi par "pareizo" bērnu audzināšanu, vecuma posmam atbilstošām nodarbēm, spēku izsīkuma brīdī ir pēdējais, ko vēlas dzirdēt tie, kuri dara visu iespējamo, lai tiktu galā ar visu.
Un ja jums joprojām liekas, ka ar bērnudārzniekiem mājās ir viegli, tad pamēģiniet ar vienu roku gatavot ēst, ar otru spiest datora taustiņus un pildīt darba atskaiti, un vēl pievērsties kādam, kuram tieši tajā brīdī nepieciešama visa jūsu uzmanība. Ja jums tas izdodas, apsveicu, bet ja nē, tad nedomājat, ka esat slikts cilvēks, bet gan nākamreiz pirms kritizējat kādu citu, piemēram, mazu bērnu vecākus, vienkārši paklusējiet. Tas būs vērtīgākais, ko šādā situācijā izdarīsiet.
