Tā var spriest pēc šodien medicīnas doktores sabiedrības veselībā un epidemioloģijā, Rīgas Stradiņa universitātes vadošās pētnieces Andas Ķīvītes Urtānes teiktā.
Skaitļi turpina neiepriecināt. Tagad, šķiet, jau biežāk sekojam saslimušo procentam attiecībā pret veikto testu skaitu diennaktī. Un ceram. Ceram, ka no 10% tas kritīs uz 6% un tad zem 4%, kad vīrusa izplatību var uzskatīt par kontrolējamu. Turpinām cerēt.
Tikmēr jau ceturto mēnesi sadzīvojam ar ārkārtējo situāciju un ierobežojumiem, kas jau kļuvuši par tādu kā jaunā koronavīrusa pandēmijas jaunāko brāli. Kur vīruss, tur ierobežojumi. Taču izskatās, ka ar to "jaunāko brāli" mums nereti iet vēl grūtāk nekā ar vecāko. Iespējams, tādēļ, ka tas, kā jau jaunākais bērns, nereti mēdz būt niķīgāks - prasīgāks. Turklāt tie, kas to pieskata, mums liek ar to spēlēties neatkarīgi no mūsu pašu gribas.
Šonedēļ epidemiologs, kura uzvārdu nu bez aizķeršanās laikam var izrunāt ikviens, Jurijs Perevoščikovs cēla trauksmi, Saeimai demonstrējot fotogrāfijas no sabiedriskā transporta, kur redzams, ka pasažieri drūzmējas, sēž viens otram blakus vai nelieto maskas. "Ja sabiedriskā vietā šādi izturas, tad droši vien arī darbavietās neievēro prasības," uzsvēra Perevoščikovs. Kāpēc esam tik nepaklausīgi? Vai tad ikdienas skaitļus neredzam? Pie visa laikam pierod un, kā zinām, pieradums raisa neuzmanību.
"Tomēr, ja slimības izplatība turpinās, tas nozīmē, ka cilvēki ierobežojumus neievēro. Tieši tik vienkārši tas arī ir," norādīja Ķīvīte Urtāne un sacīja, ka mums klibo ar trim aspektiem - sabiedrības uzticēšanos valdības lēmumiem, labu cilvēku veselības pratību un labu stratēģisko komunikāciju ar sabiedrību. Un šeit man absolūti jāpiekrīt. Valsts vīri un sievas ir mūsu ienaidnieki - tas ir kā svēts likums, pie kura paši būtībā arī vainīgi. Turklāt, kad jau ierasti valstī ir šāds uzskats gadu desmitiem, tad ko gaidīt brīdī, kad viņi vēl lemj par mūsu veselību un ikdienas gaitām. Gluži kā skolā, kad saka, ka pa gaiteni skriet nedrīkst, bet kājas nes. Ja noteikumus uzliek kā pienākumu bez paskaidrojumiem cilvēcīgā valodā, tad arī sagaidāms, ka iestāsies protests. Ja nevari paskaidrot, kāpēc it kā neloģisks un bezjēdzīgs iegrožojums mani paglābs no saslimšanas vai, kāpēc vieni var, bet citi nedrīkst - kāpēc sagaidi, ka kāds klausīs? Ieklausīsies?
Taču arī paši šaujam sev kājā. Un tieši ar vieglprātīgu attieksmi pret veselību kā tādu. Visu cieņu, bet mana pieredze rāda, ka vairumam vecākas paaudzes cilvēku ārsta apmeklējums ir nepieciešams tikai tad, kad nu jau vairs nevar izturēt. Līdz 50, 60 gadiem tādas regulāras vizītes nav cieņā. Ja kaut kas sāp - vai nu sadzīvo, vai paši ārstē un tikai tad, kad nevar izturēt, tad aiziet pie ārsta. Bet arī tur ar to uzticību švaki. Un, ko tad brīnāmies, ka kaut kāds vīruss nebiedē? Diemžēl līdz brīdim, kad ar to jāsastopas aci pret aci. Bet vai pat tad domājam, ka, iespējams, pie vainas pašu nevērība un pārdrošība?
Agrāk bērnu vecāki, skolotāji, vecāki cilvēki mēdza pateikt un viss - jāklausa. Tagad ir moderni ar bērniem runāt un izskaidrot savu noteikumu būtību. Manuprāt, saprātīgi. Turklāt tagad sabiedrībai gribas uzdot jautājumus. Un to ir daudz. Kāpēc mums tas jādara? Un, lūdzu, cilvēcīgā valodā. Manuprāt, tas būtu tikai normāli - skaidrot un izskaidrot. Bet neprotam vairs sarunāties. Ne savā starpā, ne ar valdību, ne tā ar mums. Protam noteikt un tad pretī kliegt. Taču, kad stāv blakus ar rīksti, gribot negribot veidojas pretestība.
Ja ievēroju noteikumus aiz apziņas, ka tā sev un citiem palīdzu, domāju, ka rezultāts ir citādāks nekā tad, ja noteikumus ievēroju, jo citādi mani sodīs. Taču, lai veidotos apziņa, ir jāsaprot. Jāieklausās. Jārunā. Kādā brīdī arī pie sodīšanas pierod un bailes pazūt. Bailes vispār ir zūdošs elements. Uz to ilgi nenoturēsies. Uz izpratni un atildību gan. Pie šī mums jāpiestrādā. Visiem.
