Lienītes Beidznieces ikdiena šķiet teju ideāla. Viņa izmēģina savus spēkus uzņēmējdarbībā, atverot pierīgā picēriju un strādājot pie sava restorāna idejas. Jauna, skaista, talantīga. Viņa veido iespaidīgus foto projektus, sadarbojoties gan ar latviešu, gan ar ārzemju apģērbu zīmoliem, kā arī pati lieliski iejūtas modeles lomā. Lienīte ik pa laikam mēdz pazibēt kādā reklāmas kampaņā vai saviesīgā pasākumā. Viņas sirds un dvēsele pieder dzejai, un, ķerot iedvesmu Latvijas skaistajā dabā, viņa strādā pie savas pirmās dzejas grāmatas. Un, jā, vēl viņa sadzīvo un cīnās ar veģetatīvo distoniju. Cīnās bez medikamentiem un psihologiem. Cīnās viena pati un strādā ar sevi.
Notikums - Latvijā katra divdesmitā sieviete (5 %) cieš no veģetatīvās distonijas, bet realitātē šī problēma skar vēl lielāku sabiedrības daļu.
Rīcība - cīņā ar veģetatīvo distoniju Lienīte Beidzniece izvēlējās nedzert medikamentus, bet gan iepazīt sevi un strādāt ar savām bailēm pati.
Arguments - viņa uzskata, ka visefektīvākā metode, kā iemācīties sadzīvot ar slimību un arī uzveikt to, ir būt harmonijā ar sevi. Medikamenti ir palīglīdzeklis.
Cīņā ar veģetatīvo distoniju pavadīti teju desmit gadi. Un tikai tagad Lienīte beidzot ir iemācījusies slimību kontrolēt. Pārsteidzoši, taču viņas panākumu atslēga neslēpjas tablešu iepakojumā, bet gan pašai sevī. Lai kontrolētu slimību, viņa mainīja dzīvi pilnībā.
Cik ilgu laiku sadzīvo ar veģetatīvo distoniju?
Jau kopš pamatskolas laikiem, kad skolā cietu no apkārtējo bērnu mobinga. Kopš pusaudža gadiem cīnos ar veģetatīvo distoniju. Tas ir traki, kad bērni pamatskolā, pat nezinot īsto iemeslu, tiek atgrūsti, un to es izjutu uz savas ādas. Vienmēr man iekšā bija viens jautājums: “KĀDĒĻ?”! Es centos labi mācīties, vienmēr vēlējos braukt uz olimpiādēm, piedalīties konkursos, bet diemžēl mani nekur neņēma un visur un vienmēr tika tikai skolotāju bērni.
Laikam bērnībā to nevarēju pārdzīvot un, iespējams, tieši tādēļ man sākās šī nervu disfunkcija. Tas laikam bija pats pats pirmsākums manai distonijai.
Kā un cik bieži izpaužas Tava slimība?
Nu ir pagājuši astoņi gadi, kopš esmu absolvējusi vidusskolu, bet veģētatīvā distonija diemžēl vēl ir ar mani.
Galvas reiboņi, sirdsklauves, sāpes krūškurvī, elpas trūkums, sirds pārsitieni, roku svīšana, bailes no slimībām, onkoloģijas, nāves, panika. Tas viss man nav svešs un tas viss ir viens briesmonis - nervu veģetatīvā distonija.
Skan briesmīgi, un ticiet man, izjūtas ir vēl briesmīgākas, un to sapratīs tikai tas, kas ar to ir saskāries.
Un kā ar to cīnies?
Cīņā ar veģetatīvo distoniju esmu sapratusi daudz būtisku lietu. Pirmām kārtām, tā ir cīņa pašai ar sevi. Tā ir pašai sava ķermeņa izprašana.
Ikdienā skrienot, darot desmit darbus vienlaicīgi, baidoties, ka kaut kas netiks uzspēts. gan tajā brīdī, gan vispār dzīvē, es piemirsu par pašu galveno. Es piemirsu par savu ķermeni. Es dzīvoju savā ķermenī, iepazinu apkārtējo vidi un cilvēkus, bet tajā pašā laikā nebiju iepazinusi pati sevi. Nu tad, lūk, ar to arī bija jāsāk strādāt - ārstēties.
Tu ārstējies, iepazīstot sevi?
Pirms diviem gadiem es mainīju savu dzīvi pilnībā. Es sāku iepazīt savu ķermeni, sāku izprast un analizēt katru savu domu un vēlmi. Sāku pētīt savas bailes un uzdot sev jautājumu: Kāpēc es no tā baidos? Kas manī rada šādas emocijas?
Es uzsāku veselīgu dzīvesveidu, atsakoties no neveselīga ēdiena un alkoholiskiem dzērieniem. Es sāku sportot, it īpaši skriet! Skriešana man ļoti palīdzēja. Es sāku dzīvot harmonijā ar sevi un savu ķermeni. Un vienmēr galvā paturēju teikumu: “Neļauj emocijām valdīt pār tevi, bet tu valdi pār tām!”
Šī “metode” Tev ir palīdzējusi?
Dzīvojot harmonijā ar sevi, esmu sapratusi, ka veģetatīvā distonija iet roku rokā ar dziļām bailēm, haosu ikdienā un galvā, sevis nepieņemšanu un vidi, kādā mēs dzīvojam. Un tikai tad, kad mēs sākam paši sevi un vidi sev apkārt mainīt, tikai tad mūsu prāts un ķermenis var rast mieru.
Protams, es neesmu simtprocentīgi tikusi galā ar savu distoniju, toties es esmu iemācījusies ar to sadzīvot, to kontrolēt un neļaut tai vaļu. Esmu iemācījusies dzīvot savā ķermenī un izprast katru tā vēlmi un sāpi.
Ko nozīmē “sadzīvot ar veģetatīvo distoniju”?
Man joprojām mēdz būt panikas lēkmes. Un tad, kad es jūtu, ka man paliek slikti un jūtu, ka man tūlīt sāksies panikas lēkme, es sevi apstādinu un uzdodu jautājumu: “Kādēļ?” “Kas manī šobrīd rada šādas sajūtas?” “Kādēļ man galvā atkal ir haoss?” “Kā es to varu mainīt?”.
Un kā ar medikamentiem?
Man ļoti palīdzēja homeopāte Ingūna Vecvagare. Arī šobrīd palaikam, kad jūtu, ka situāciju vairs nekontrolēju un tūlīt sāksies panikas lēkme, lietoju homeopātiskos līdzekļus. Taču vēlreiz uzsvēršu, ka cīņa ar veģetatīvo distoniju ir liels un smags darbs, pirmām kārtām, ar sevi. Tikai un vienīgi ar sevi.
Ļoti smags ir arī šis brīdis kā tāds. Šī brīža situācija pasaulē, valstī. Covids un viss par un ap to rada cilvēkos vēl lielāku haosu, bailes, neziņu un paniku. Bet es uz šo visu skatos no pozitīvās puses. Varbūt šis ir laiks, kas mums signalizē, ka laiks pārmaiņām un tieši šobrīd, kad tev visvairāk bail, ir laiks sākt strādāt ar sevi!
***
Veģetatīvā distonija ir veģetatīvās nervu sistēmas darbības traucējumi, kas izpaužas kā trauksme un tai pakārtoti traucējumi visā ķermenī. Dažkārt tos pavada muguras, galvas sāpes, arī sirdsklauves, pastiprināta svīšana, elpas trūkums. Bieži papildus attīstās depresija.
***
Latvijā katra divdesmitā sieviete (5 %) cieš no veģetatīvās distonijas, liecina “Mana Aptieka & Apotheka Veselības indekss”, turklāt sievietēm šī saslimšana raksturīga divtik biežāk nekā vīriešiem (3 %).
Psihosomātikas speciālists un ārsts - psihoterapeits Jānis Vītiņš norāda, ka realitātē šī problēma skar vēl lielāku sabiedrības daļu. Iemesli, kādēļ to neredzam socioloģisko aptauju rezultātos, ir vairāki - izteiktākais - cilvēka dabiska nevēlēšanās atzīt, ka viņa psihe nedarbojas “ideāli”, gan arī tas, ka diagnozi var noteikt tikai ārsts, veicot nopietnu izmeklēšanu.
NRA
