2.lapa
"Es domāju, ka tas ir tikai loģiski, atlīdzinājums tikai mazliet," Roberts paskaidroja. "Es saprotu, ka mana alga nebija tik liela, lai atlīdzinātu to, kā viņi man palīdzēja, tādā apmērā, bet nu, cik varēju, ar šo solījumu es vismaz atalgoju."
Kaut gan ārsti toreiz pēc smagās operācijas bija ļoti piesardzīgi un nedeva daudz cerību, Roberts iemācījās atkal pats ēst, spert soļus un staigāt. Tagad četrus gadus vēlāk viņš pat nedaudz atkal spēlē savu mīļāko spēli basketbolu. Pēc pārciestās slimības un starošanām gan skaidrs, ka sapnis par basketbolista karjeru nepiepildīsies, tomēr basketbols vienmēr būšot viņa dzīvē.
Roberta mamma piebilst, ka viņas dēls ir spēcīgs ticībā sev. "Viņš tic saviem spēkiem, viņš stiprina mūs visus pārējos," atzīst Kristīne. "Kad man beidzas spēks, es varu pie viņa pasmelties, viņš stiprina mani ar padomiem, uzmundrinājumu."
