"Kaut kā dabiski grūti ir ieraudzīt kaut ko saulainu šajā drūmajā pelēkumā. Un diezgan vienkārši ir norakstīt slikto garastāvokli uz ziemas depresiju, bezmiegu, saules un D vitamīna trūkumu. Bet es gribu dalīties ar brīnumu, kuru šodien pieredzēju," sociālajā tīklā Facebook ierakstu iesāk Hildegarde, kura piedzīvojusi patīkamu attieksmi kādā picērijā.
Lai arī bieži vien sociālos tīklus izmanto, lai publicētu negatīvas atsauksmes vai pārmetumus, kāda picērijas apmeklētāja dalījusies ar iedvesmojošu stāstu no kura iespējams mācīties, kā jebkurā pelēkā dienā iespējams pašam radīt kādu saules stariņu un radīt prieku citos.
"Ieeju A7 Pica Lulū ieēst pusdienu picas šķēli. Pirms manis picu un kolu pērk gadus desmit veca meitene.
Izrādās, ka viņai pietrūkst naudiņas kolai, un es pie sevis iedomājos, ka tūlīt palūgšu, lai to kolu pieskaita manam rēķinam un aiznesīšu meitenei. Šajā brīdī es redzu, ka puisis pie kases pilda kolu glāzītē, pasniedz meitenei un saka: “Tā ir dāvaniņa no manis, tikai nesaki par to nevienam”. Kad pienāk mana kārta, es šim puisim saku, ka tā kola ir daudz vairāk kā kola, viņš ir izdarījis lielisku darbu un es ar viņu lepojos.
Šai sarunai pievienojas otrs puisis - cepējs, un mēs nospriežam, ka ir superīga diena labiem darbiem. Paņemu savu picu un apsēžos pie galdiņa. Pēc brīža abi puiši iet garām manam galdiņam, un cepējs noliek man priekšā siltu maizes sirsniņu un saka, ka gribot mani iepriecināt. Un te es domāju - bilde veidojas no niansēm.
Katrs mazs labs darbiņš pārvēršas lielā un sirsnīgā sajūtā. Un tikai tā mēs viens otru tamborējām. Četriem, savstarpēji nepazīstamiem cilvēkiem, diena noteikti ir izdevusies. Un es lepojos ar tādiem puišiem-ozoliem, kas ierauga iespēju kādu iepriecināt, kādu pārsteigt.
Okei, ne jau katru dienu, bet vispār. Un tad es braucu uz saviem laukiem, garām svaigi zaļiem ziemāju laukiem un domāju - viss taču ir labi. Tik labi," pozitīvi noskaņota Hildegarde.
