Latvijas slimnīcās trūkst ārstu, bet vēl katastrofālāks ir medmāsu trūkums, vēstīja LTV raidījums "Panorāma".
Medicīnas māsa Dina Berķe šobrīd strādā tikai divos darbos. Pamatdarbs ir Stradiņos, plaušu slimību nodaļā, kur pašai ieelpot svaigu gaisu sanāk reti.
Agrāk bija tā, ka darbu darīja četras māsas, bet šobrīd “mēs to darām trijatā, un alga par to nav paaugstinājusies”, saka Berķe.
Dažreiz diennakts dežūrā kaut kad nakts vidū “aizveram acis, un tad ir izsaukums, un es atveru acis un skatos - kas tie ir par griestiem, kur es esmu?” stāsta Berķe. “Jo ir mājas, ir tie darbi. Tiešām? Kur es esmu?”
Otrs Dinas darbs ir Iecavā, paliatīvās aprūpes nodaļā. Agrāk māsas vairāk par slodzi varēja strādāt pamatdarbā un vairāk nopelnīt. Tagad slimnīcas ir striktas - nekādu virsstundu, kas būtu jāapmaksā dubultā.
Skrienot starp slimnīcām, māsas izdeg.
“Tevi tavi mājinieki grib redzēt smaidīgāku, bet tu esi miegains un iznīcis. Tu atnāc pēc viena darba, tu gribi pagulēt savu laiciņu, bet tu aizej paguli, un mājinieku redz gulošu. Esi fiksi piecēlies, te jums zupas katls, te tev naudiņa bērniem, un es atkal esmu prom. Aha, tagad nāks no skolas, jāpazvana…” stāsta Dina.
Viņa spriež, ka realitātē neviena medmāsa nestrādā mazāk. “Tu esi vienā slimnīcā vienu slodzi. Uz papīra. Tad meklē, kur piestrādāt. Šausmīgi trūkst māsu...” secina Dina.
Medicīnas māsas Kristīnas Ļitvjakovas seja ir pirmā, ko pacients ierauga pēc operācijas. Viņa strādā reanimācijas un intensīvās terapijas nodaļā.
“Pēcoperācijas slimnieki, pacienti, novērošana pēc lielām operācijām, jāseko vitāliem rādītājiem, jābūt komandai. Ir smagas operācijas,” stāsta Kristīna.
Taču pēdējā laikā Kristīna sākusi mosties arī tajās naktīs, kad dežūras nav.
“Nu jau ir sākušies miega traucējumi. Kas noteikti bija un būs aizvien trakāki. Ceļos naktī divas un trīs reizes. Domāju, ka esmu darbā... bet es esmu mājās!” stāsta Kristīne.
Viņa nešaubās - tās ir izdegšanas sekas. Jo arī viņai ir divi darbi. Bet bija trīs.
“Es atradu iespēju apvienot trīs darbus, un tagad divi pastāvīgi. Tur un tur ir pa slodzei. Man nav privātās dzīves. Es tikai pārgulēt eju mājās. Principā es varētu dzīvot arī slimnīcā….” nosaka Kristīna.
Tomēr šovasar viņa grib savu dzīvi mainīt. Viņa cer uz trīs intensīvām un apmaksātām darba dienām šovasar, kad ieplānotas kāzas ar mīļoto cilvēku.
“Nav laika pat piedzemdēt bērnu, jo visu laiku darbos es esmu. Tagad beidzot apprecēšos... varbūt... sākšu domāt un mazāk strādāt,” saka Kristīna.
“Gribas ceļot, visu kaut ko. Neskaitīt katru centu... Kā normālam cilvēkam - nevis izdzīvot, bet dzīvot,” atzīst Kristīna.
