Pēdējā laikā par autobusu šoferiem lielākoties publiskajā telpā izskan negatīvas ziņas, it sevišķi, par šoferu rupjo attieksmi pret bērniem.
Man pēkšņi likās, ka dzirdu klusām raudam bērnu. Tā izrādījās maza meitene-skolniece, kas aizgulējusies un palaidusi garām savu pieturu.
Mana pirmā doma bija kļūt par autobusa varoni un šai meitenei palīdzēt, taču uz sitienu, līdzīgi kā droši vien pārējiem pasažieriem, nekāds ātrs un sakarīgs risinājums prātā nenāca. Tai pat laikā šoferis ļoti cilvēcīgā veidā aicināja meiteni neuztraukties un visādi citādi centās nomierināt. Solīja, ka izdomās, kā šo problēmu atrisināt. Un izdomāja arī... Viņš sazinājās ar pretīm braucošo autobusa šoferi, sarunāja konkrētā pieturā apstāšanos, pats personīgi, autobusam stāvot, meiteni pavadīju uz pieturu un sagaidīja pretīm braucošo autobusu.
Tā kā nav moderni dalīties ar kaut pozitīvu, atļaušos postu beigt uz negatīvas kritikas nots. Atzīšos, ka es esmu 1 no tiem, kam parasti kaitina tie cilvēki, kas lidmašīnas plaudē pēc katras nosēšanās. Taču šoreiz mani kaitināja tas, ka neviens, mani ieskaitot, nevarēja izdarīt šoferim pienākošos cieņu un, viņam iekāpjot atpakaļ autobusā, applaudēt," raksta Jānis.
