Roberts, kurš devies uz Ēdoli, ceļa malā pamanījis kādu puisēnu, kurš tirgo mammas adītās zeķes. Viņš aicina cilvēkus nebūt vienaldzīgiem un iegādāties kādu adījumu, atbalstot zēna mammu, kura viena pati cenšas uzturēt ģimeni.
"Iebraucot Ēdolē (no Kuldīgas puses), aptuveni 200 metrus pēc zīmes, kreisajā pusē, šis puika (aptuveni 10 gadi) bieži tirgo mammas adītās zeķes bērniem, cena 10 Eiro. Vakar nopirku - ļoti kvalitatīvas, biezas un cietas (blīvs adījums). Musturs perfekti sakrīt abām zeķēm. Puika nāk no ļoti, ļoti kuplas ģimenes (uzreiz man nemaz tā nevarēja atbildēt, cik viņi pēc skaita kopā ir, nācās skaitīt skaļi). Mamma viena pati," raksta Roberts.
Viņš lūdz šai vietai garām braucošos šoferīšus apstāties un nopirkt kādu zeķu pāri, atbalstot puisēna ģimeni. Roberts ir pārliecināts, ka, ja nevajadzēs pašam, varēs kādam citam uzdāvināt.
"Priekš sava vecuma viņš jau pats mēģina nopelnīt - labākais veids, kā iemācīt bērnam naudas vērtību, nevis būt vienam no teļiem, kādi ir šajos laikos - "pfff, mamma nopirks jaunus zābakus, kad šitos nodauzīšu"," pauž Roberts.
Viņš apliecina, ka ģimenē viss ir kārtībā, vecāki alkoholu nelieto, puisis ir tērpies tīrās, kārtīgās drēbēs. Kā arī puisēnam zeķu tirgošana nav spiesta lieta, viņš to dara aiz brīva prāta. Daļu naudas patur sev, pārējo atdod mammai.