Krišjāņa Barona ielā 78A esošais kafijas namiņš “Kurts coffee” ir skaistumkopšanas speciālistes Ketijas Karlsones un interjera dizainera Ērika Karlsona projekts, kas pašu sešgadīgajam dēliņam Kurtam, bērnam ar īpašām vajadzībām, raksta “Dienas Bizness” žurnāliste Laura Mazbērziņa.
Kurts nedz staigā, nedz runā un aizvien mācās rokās noturēt priekšmetus. Karlsonu pāra iecere ir, ka nelielā kafejnīciņa spēs nodrošināt ikdienu dzīves apdalītajam puisēnam.
Ketija stāsta, ka projekts viņai ar vīru ir kas jauns un abiem gribējās hobiju, kas sniegtu prieku. Sākumā viņa gribējusi apgūt metināšanu, bet pēc tam, kad ideja citu vidū izraisījusi vien smaidu, sieviete nolēmusi, ka darīs kaut ko sava dēla Kurta labā.
“Šis kafijas namiņš Kurtam ir vajadzīgs, jo Kurts sevi nevar nodrošināt un ja viņam dzīvē kaut kas notiks, viņam nebūs nekādu līdzekļu. Valsts atbalsts šādiem bērniem ir ļoti niecīgs. Ja bērnu atstāj valstij, tad katram bērnam mēnesī piešķir 1000 eiro, bet, ja bērns paliek pie vecākiem, valsts piešķir 200 eiro mēnesī,” žurnālistei stāsta kafijas namiņa saimniece.
Kafijai par labu nolemts, jo to cilvēki ikdienā patērē visvairāk, turklāt mazajam puikam patīk kafijas smarža.
“Īpašam puikam ir vajadzīga īpaša kafija. Es gribētu, lai cilvēki atgriežas pie mums nevis tikai mūsu stāsta dēļ, bet arī kafijas dēļ,” piemetina Kurta māmiņa.
Kafijas namiņš atvērts no plkst.8 līdz 20. Tur strādā arī pati Ketija kopā ar Kurtu.
Viņa ir pārliecināta, ka puika sajūt visu labo, ko dod cilvēki.
Pašlaik kafijas namiņā var iegādāties tikai kafiju, bet ir arī plāns, ka tur ar laiku varēs nobaudīt arī īpašas pankūkas - zaļas, gatavotas no spinātu sulas.
«Cilvēku atsaucība ir milzīga, jo esam atvērti vien nedēļu. Līdz pēdējam brīdim nezinājām, kā pozicionēt mūsu kafejnīcu, jo Latvijā vēl nav šādas kafejnīcas , kuras būtu kā veltījums bērnam ar īpašām vajadzībām. Nevarējām saprast, vai cilvēki to pieņems. Viens kungs mums rakstīja, ja mums ir vajadzīgs sakārtot darba drošības dokumentus, viņš palīdzēs. Tad šis vīrietis atnāca uz mūsu kafijas namiņu un viņam nebija rokas. Tad es sapratu, ka cilvēki savā nelaimē tomēr atbalsta viens otru un rod prieku. Tajā mirklī man acīs saskrēja asaras. Es domāju, ka Kurts to novērtē,» stāsta Ketija.
