“Man vajadzēja 9 speciālistus tikai viena traumēta elkoņa dēļ. Deviņus! Un ginekologs bija viens no viņiem,” – tā savu pagājušā gada “piedzīvojumu” medicīnas sistēmā apraksta viena no daudzajām pacientēm Latvijā.
Sāpes elkonī sākās šķietami nevainīgi. Mēnešiem ilgi cilvēks pacieta, jo darbā nebija aizvietotāja un apkārtējie mierināja: “Pāries pats no sevis.” Kad sāpes tikai pastiprinājās, sākās īstais labirints starp ārstiem, procedūrām, ieteikumiem un zālēm. Faktiski šis stāsts uzsāka plašu diskusiju, kurā atklājās īsti šausmu stāsti, kurā cilvēks jūtas pilnīgi bezspēcīgs.
Daudzi pacienti stāsta par līdzīgām pieredzēm: pretrunīgi padomi, iešana no ārsta pie ārsta, komunikācijas trūkums, nevajadzīgas procedūras un milzīgs laika, naudas un nervu patēriņš, līdz beidzot nonāk pie speciālista, kurš redz kopainu.
Veselības inspekcijas dati pēdējos gados rāda pieaugošu skaitu sūdzību par ārstēšanas kvalitāti un diagnostikas savlaicīgumu. Pacienti bieži jūtas spiesti paši kļūt par “medicīnas detektīviem” - lasīt literatūru, meklēt otro un trešo atzinumu, jo uzticība sistēmai krītas.
Mūsdienu medicīna ir sarežģīta, un viens ārsts reti redz pilnu ainu. Tomēr komunikācijas uzlabošana starp speciālistiem, labāka informācijas apmaiņa un pacienta iesaiste lēmumu pieņemšanā varētu ievērojami samazināt šādus “medicīnas labirintus”.
Vinetas stāsts: "Pilnīgi Jūs saprotu, to izmisuma sajūtu, kur iet tālāk. Man zoba sakarā. Lielais 3 kanālu zobs. Taisīts vairāk kā 15 gadus atpakaļ pie vietējās pilsētas top zobārsta. Sācis sāpēt. Dodos pie cita zobārsta, kur nu tagad dzīvoju. Izurbj, tīra kanālus: "Ak dieniņas, kas te par padomju laikiem Jums zobā! Tā neviens netaisa jau kopš deviņdesmitajiem gadiem. Mēs visu izdarīsim labi un zobs būs kā jauns." 3 vizītes 150 eiro. Zobs īsu brīdi nesāp, un sāk no jauna. Mainu zobārstu uz Rīgas privātpraksi. Atsauksmes labas. Daktere tāda gudra dāma, rada kolosālu iespaidu. Atkal urbj, tīra. "Briesmas, nekad dzīvē tik briesmīgu labošanu neesmu redzējusi. Kas te iekšā sabāzts? Nu pēdējā brīdī atnācāt, varējāt zaudēt zobu. Viss tīrs un kārtīgs. Būs labi. Bet kādu laiciņu varot sāpēt, jo nu dikti samocīts." 2 vizītes 300 eiro. Un kāds laiciņš ir gads, kad turpina sāpēt kā iepriekš. Dodos uz Rēzekni, uz it kā super klīniku. Zobārsts endodontists, kanālus ar mikroskopu tīra. Pēc pirmās sarunas apjausma, ka esmu īstajā vietā. Mazie rentgeni konkrētajam zobam pēc tīrīšanām, ļoti skrupulozi. "Nu es parasti neko sliktu nesaku par citu ārstu darbiem, bet iepriekš Jums te tādu putru kanālā atstājuši - 3 dažādi materiāli, nervu gali, nav brīnums, ka sāp. Un zobs tā novīlēts. Nu redzēs, ko varēs glābt." Strādā godam 2 vizītes tikai kanāla tīrīšana pa pusotrai stundai. 2. vizītē sapilda, 3. plombē. Kopā 700 eiro. "Pāris nedēļas var būt jutīgāks zobs, bet tad vairs nekad nesāpēs, ja kārtīgi tīrīs, jo sataisīts perfekti." Izejot no klīnikas zobs sāp, pagājuši 7 mēneši kopš izgāju no šīs klīnikas un zobs sāp. Man no zobārstiem milzu bailes. Un kam lai tagad ticu? Iztērēts 4 ciparu skaitlis un zobs sāp kā sāpējis. Vairs neuzticos nevienam ārstam. Un nezinu, kur iet un ko darīt, jo solīja jau visi perfekti. Un pat ļoti laba klīnika neko nepaveica."
Agneses stāsts: "Dēls (7 gadi) netīšām ar nazi iegrieza sev pirksta galā. Gājām uz slimnīcu tīrīt un pārsiet brūci, jo slikti dzija un sāka strutot. Palika arvien sliktāk, nevis labāk. Visi ķirurgi, kuri veica šo apskati un aprūpi, tik ilgi novilcināja laiku, līdz beidzot viens no ķirurgiem izdomāja aizsūtīt steidzami uz rentgenu un konstatēja, ka sācies jau pirksta kaulā iekaisums!!! Tanī pašā dienā kā akūtu gadījumu aizsūtīja uz Bērnu slimnīcu Rīgā, kur pilnā narkozē veica operāciju, jo bija jāizgriež jau beigtie audi un jāglābj pirksts, lai tas gan kustētos, gan lai nebūtu īsāks kā vajag. No tā laika ļoti, ļoti izvērtēju, ko ārsti saka, dara, un kāda vispār viņiem ir attieksme.
Par laimi, pirkstam viss labi, drusku diemžēl pirksta galam viena mala gan šķība. Un pieredze skarba!!!"
Sanitas stāsts: "Ilgstoši mocījos ar muguru, novēlu to uz smagu darbu. Iepriekšējā vasarā darbā saļimu un sapratu, ka vairs nevaru pat iztaisnoties. Devos pie ārsta. Nozīmēja datortomogrāfiju. Esot mugurkaula iekšējo muskuļu atslābums, kā rezultātā deformējas mugurkauls. Smags darbs un muskuļu atslābums, nesaprotu!
Labi, pierakstos uz fizioterapiju. Fizioterapeits paskaidro, ka ilgstošas nepareizas celšanas, nešanas savu darbu paveikušas. Vingroju. Ārsts izraksta elektroimpulsu s- pēc 4 seansa - nevaru nokāpt no galda. Dodos pie ārsta, izraksta sistēmas un injekcijas papildus visām zālēm, ko jau lietoju. Papildus dodos pie neirologa katru mēnesi, kurš neizpratnē, ja jau es nepiekrītu blokādēm, tad jau man tik ļoti nesāp. Acīs asaras, jo ğimenē ar blokādi bijusi slikta pieredze.
Uzlabojumu nav. Lŭdzu nosŭtījumu uz MR.
Problēmu uzrāda vienā vietā, bet sāpes ir citā.
Pa vidu neirologu maiņa, neiroķirurgs arī vēl eļļu pielej ar saviem izteicieniem, tad jau es negribot strādāt, ja netaisu blokādes. Uz darbu iet nevaru, naudas nav.
Emocionāli tiec sagrauts.
Esmu nomocījusies tik ļoti sāpēs, ka piekrītu blokādēm... pēc pirmās jutos vēl sliktāk..
2 nedēļas vēlāk saņēmu otru - bet uzlabojumu nebija. Visu laiku tiek eksperimentēts ar zālēm.
Pēc 5 mēnešiem neirologs pajautā - vai man nav problēmas ar kuņği- saku, jā, streiko.
Nosŭta uz "kobru". Iesaka vēl padzert nervu zāles, jo esot ļoti nervoza. Kuņğa apskatei tuvākais pieraksts pēc 3 mēnešiem, bet man jāatskaitās neirologam katru mēnesi, lai saņemtu slimības lapu.
Beidzot izdodas atrast un tieku uz izmeklējumu pēc pusmēneša.
Jā! Esot divpadsmitpirkstu zarnas ĉŭla.
Tātad, papildus antibiotikas un zāļu čupas ar diētu..
Sāpes nedaudz mazinās.
Ir pagājis pusgads.
Slimības lapu pagarināt vairs nevar, esi spiests atgriezties darbā. Sāp, bet nav izvēles.
Saprotu, ka ārsti var visu nezināt, jo nesajūt to, ko jūtam mēs, bet attieksmi tak varat savu izmainīt - neejam pie ārstiem, kad nesāp. Protams, vajadzēja doties ātrāk, tad varbūt netiktu ielaistas slimības.
Bet summas ir astronomiskas katrai vizītei un ne visi var atļauties to. Par to mēs maksājam vēlāk ar lielu uzviju."
