Kamēr cilvēks ir vesels un viņam nekas nesāp, tikmēr gan bedres, gan aku vāki un bruģis šķiet pieciešamas lietas, kaut arī nepatīkamas. Taču pilnīgi cita attieksme pret šīm lietām ir tad, ja ir salauzti kauli vai notikusi cita nelaime.
Sāpīgus sveicienus atbildīgajām personām sūta kāds motobraucējs, kam lauzta kāja: "Šorīt, tiekot transportēts no traumām uz mājām ar lauztu kāju pa burvīgajām Rīgas ielām, secināju, ka no sirds novēlu šādu pieredzi visiem esošajiem un bijušajiem domniekiem, vēsturiskā bruģa mīļotājiem, kom. aku vāku īpašniekiem un atbildīgajiem par pašvaldību izlīdzināšans fondu."
Atsaucoties uz sāpīgo ierakstu, komentētājiem ir savi pieredzes stāsti: "Tieši to pašu es gribētu teikt tiem vides plānotājiem-idiotiem (piedodiet), kuri Stradiņu jauno iekšpagalmu noklājuši ar … jā, bruģīti! Jūs, stulbeņi, esat pēc operācijas ratiņkrēslā tur braukuši… nu ja.. tā jau es domāju! Nē!"
"Ar "izlekušiem no vietas" muguras skriemeļiem, kad pakustēt nevar un mega sāpes, arī brauciens bija īpaši baudāms."
"Plīsis apendicīts komplektā ar Rīgas ielām arī ir visnotaļ neaizmirstams."
"Pilnībā saprotu. Esmu vesta atpakaļ uz slimnīcu ar pēcoperācijas komplikācijām. Pa ceļam bija sajūta, ka drebulīgajā ceļā visas šuves atsprāgs vaļā. Tad jau labāk būtu ar kājām aizvilkties līdz slimnīcai, ne braukt…"
Šorīt, tiekot transportēts no traumām uz mājām ar lauztu kāju pa burvīgajām Rīgas ielām, secināju, ka no sirds novēlu šādu pieredzi visiem esošajiem un bijušajiem domniekiem, vēsturiskā bruģa mīļotājiem, kom. aku vāku īpašniekiem un atbildīgajiem par pašvaldību izl. fondu.
— Andrejs (@AndrejsDeeCee) June 3, 2024
