"Detaļas es negribu pat atcerēties"; traģēdijas, kas, iespējams, varēja nenotikt

Dzīvojot vienam ir savi plusi un mīnusi. Viens no lieākajiem mīnusiem ir fakts, ka nebūs neviena, kas nāks palīgā, ja notiks nelaime arī gluži sadzīviskās situācijās. Bet sekas var būt ļoti traģiskas.

Diskusiju par nelaimēm ar traģiskām sekām mikroblogošanas vietnē "X" uzsāka Evija: "Vakar beidzot nonācu pie pirmā mīnusa dzīvošanai vienatnē. Virtuvē noģību - atceros karstuma vilni, redzes zudumu, un nākamā atmiņa ir pamošanās uz virtuves grīdas. Sasitu galvu un plecu. Darbiņš, protams, būtu atsūtījis policiju uz manu adresi šorīt, bet līķi atrast labāk ātrāk."

Komentētāji steidz dalīties ar savā dzīvē dzirdēto un pieredzēto: "Es, viena dzīvojot, nogāzos ģībonī dušā un atsitu galvu asinīs pret akmens flīzēm, kā arī aizrijos ar redīsu un gandrīz nosmaku."

"Nesen uzzināju, ka sena paziņa (vienaudze) nomirusi - necēla telefonu ģimenei, ģimene aizbrauca meklēt uz dzīvesvietu (dzīvoja viena) un tur arī atrada."

"Pēdējo trīs mēnešu laikā nācies sastapties tieši ar trim šādiem gadījumiem. Telefonu neceļ, durvis never, glābēji atlauž - miris uz grīdas. Ja tas mierina, man, četrus gadus dzīvojot vienai, nekas tamlīdzīgs nav gadījies"

"Man kaimiņš iegāja vannā …un no tās neizkāpa.. kādu nedēļu.Detaļas es negribu pat atcerēties , un žēl policistus, kas dabūja viņu atrast!"

"Kaut kā ceru un paļaujos, ka mani darbā sāktu meklēt pirmdienā. Visvairāk uztraucos par nabaga minku. Otrs mīnuss - kad ilgstoši slimo, nevar pats iznest atkritumus. Jo pārtiku puegādās, bet tie atkritumi…"

"Traki! Noteikti vajag izdomāt sistēmu , kā šādos gadījumos kādam paziņot. Mana vienaudze, trīsdesmitgadniece, nomira viena dzīvoklī. Sāka interesēties kolēģi, jo viņa strādāja veikalā, bija ļoti apzinīga un tad vienu dienu pēkšņi neieradās uz savu maiņu.."