Kā justies cilvēkam, kurš nevar izkļūt no mājas un iegūt darbu? Vairāk nekā septiņus gadus skatīties uz dzīvi tikai caur logu – tā paiet ikdiena rīdziniecei Nadeždai, kuras vārds, tulkojot no krievu valodas, nozīmē “cerība”. Tieši cerība raksturo 28 gadus vecās sievietes stāvokli – jau vairāk nekā divus gadus viņa ir cerības pilna, ka drīzumā beidzot varētu patstāvīgi izkļūt no mājas un iegūt darbu, vēsta raidījums "Bez Tabu".
Nadeždai Karasjovai ir Šarko-Marī-Tūta, spastiskā spinālā paralīze un invaliditāte no bērnības. Jaunā sieviete ar māti dzīvo vienistabas dzīvoklī divstāvu koka mājas otrajā stāvā, taču stāvās kāpnes liedz iespēju lietot kāpurķēžu pacēlāju. Lai gan Nadežda neatlaidīgi interesējusies par palīdzības iespējām, Rīgas Sociālais dienests iespēju ierīkot kāpņu pacēlāju nepiedāvā, bet kāpurķēžu mobilajam pacēlājam nav vietas.
Nadežda neatlaidīgi meklējusi dažādas palīdzības iespējas. Piemēram, pagājušajā gadā pieteikusies “Dod pieci” organizētajai labdarības akcijai, taču palīdzība viņai atteikta — iztrūcis biedrības “Apeirons” akcepts, lai pierādītu kāpņutelpas centimetru atbilstību. Arī “Apeirons” līdzīgi kā citas iestādes birokrātiski atrunājušās par iespējamu kāpņutelpas centimetru neatbilstību, taču vēlāk izrādījies - pat nemaz nav dzirdējuši par Nadeždas gadījumu.
Nadežda Karasjova patlaban ir 55. rindā, lai viņai piešķirtu kāpņu pacēlāju, un pēdējie divi gadi pavadīti ne vien rindā, bet arī nemitīgā sarakstē un birokrātisko šķēršļu laušanā ar Rīgas domes Labklājības departamentu un citām institūcijām. Izskatās, ka, lai izkļūtu no mājas, iespējams, jāgaida vēl divi gadi, jo priekšroka ir strādājošiem invalīdiem. Tieši tādēļ arī labklājības departamenta pārstāvji iesaka Nadeždai nepadoties. Būt vēl aktīvākai, piemēram, iegūt vēl vienu augstāko izglītību vai sameklēt darbu, jo tā esot vienīgā iespēja, kā pāatrināt rindu.
Prioritāte ir strādājoši invalīdi, taču Nadeždai izredžu atrast piemērotu darbu ir visai maz. Lai gan sievietei ir augstākā izglītība, viņa ir saskārusies ar diskrimāciju darba iegūšanas procesā.
“Valsts nepalīdz, pati arī nevaru sev palīdzēt. Saņēmu vēstuli no Rīgas domes Labklājības departamenta, kurā man atteica ratiņkrēsla pacēlāju, paskaidrojot, ka kāpnes nav piemērotas. Pēc tam sazinājos ar firmu SIA “Rol-Automatik-Set”, kuri nodarbojas ar pacēlāju izgatavošanu. Tie atbrauca, izmērīja un konstatēja, ka patiesībā ir gan iespēja iebūvet kāpņu slīpo pacēlāju. Taču man nav naudas, lai to apmaksātu,” turpina Nadežda.
Skaidrs, ka kāpņutelpā varētu iekārtot Nadeždai nepieciešamo parasto pacēlāju, pat redzama vieta, kur to varētu ierīkot, turklāt kaimiņi arī ir ieinteresēti sievietei palīdzēt parakstu vākšanā, ja tas ir nepieciešams, taču sociālais dienests tādu iespēju nepiedāvā. Viņi iesaka citu risinājumu - kāpurķēžu pacēlāju. Tomēr jaunā sieviete patstāvīgi to nespēj ierīkot.
Pateicoties raidījuma “Bez Tabu” iesaistei, jaunās rīdzinieces pusē nostājusies biedrība “Apeirons”, pretēji Rīgas domes Labklājības departamentam, solot ātrāku un individuālu Nadežas gadījuma izskatīšanu. Taču konkrētu atbildi sieviete aizvien nav saņēmusi.
