Pacientes stāsts par pieredzēto slimnīcu šokē apkārtējos

© Pixabay

Slimības piemeklē ne sauktas, ne gaidītas. Dažreiz kaite ir tik nopietna, ka jādodas uz slimnīcu. Kādas pacientes stāsts par nesenu "viesošanos" slimnīcā šokē sabiedrību.

Viņa turpina: Es jutos tik nožēlojami, lūdzos, lai dakteris ļauj man iet uz wc, diemžēl, biju pārāk smagā stāvoklī, lai normāli aizietu līdz tam nolādētajam ratiņkrēslam, kur nu vēl wc. Nodaļā strādāja pazīstama sanitāre, lūdzos viņai, lai mani ar parastu ratiņkrēslu ved uz wc, viņa bija ar mieru, samaksāju par to. Sarunāju ar dakteri, ka mani vedīs uz wc ar ratiņiem, ko man atļāva. Centos katru dienu visu sadarīties līdz 16:00, kad sanitāre dodas mājās. Pēcpusdienā praktiski vairs nedzēru, lai nav jāiet uz to pretīgo stūra krēslu. Sanitārēm dažreiz nācās atgādināt, ka krēsla saturs ir jāizlej. Es pat nestādos priekšā, kā smirdēja tā palāta, visu laiku centos vēdināt. Iedomājieties, ja es tur būtu kārtojusi pa lielam? Vnk ēd, guli, čurā un kakā vienā mazā telpā. Par laimi mana palāta bija maza, bijām divi cilvēki, nestādos priekšā, kā ir 6vietīgajās palātās vai sliktāk- gaitenī! Tā bija drausmīga pieredze. Pēc nedēļas jau varēju pati iet uz wc un viss beidzā labi! Bet šo atkārtot- NĒ paldies," raksta Ieva.

Madara: Man tik ļoti sāpīgi ko šādu lasīt. Jūs esat malacis, ka šo izturējāt. Man tomēr šķiet šādās situācijās pret iestādi ir jāvēršas par morālā kaitējuma izdarīšanu.

Katrīna: Protams, par to kāds sāk runāt (un arī tikai Twitterī), kad tas skar pašus. Šis viss slimnīcās ir norma, tikai, kad tas skar vecus cilvēkus, tad par to neviens neaizdomājas. Man vectēvs tam gāja cauri - inteliģents, mākslinieks ar pašcieņu un lepnumu. Tas reāli ir pārbaudījums

Skalbe: Kāda starpība, kurā slimnīcā? Vai tad tā nav visās? Piemēram, Madonā tā ir.Piedzīvoju, cik neērti jutās sieviete, kurai tā bija jānokārtojas. Atvainojās (par ko gan?) mums pārējām. Aizslietni ielikt pat nav vietas.

Inese: Es arī esmu šo izbaudījusi, briesmīgi! Par laimi tikai 1 dienu pēc operācijas.

Māris: VM toties nav nekādu problēmu maksāt megamiljonus celtniecībā, aparatūras iepirkumos un kur tikai vēl ne. Prioritātes bļin!

Mareks: Pieņemu, ka šis stāsts nav par 1946.gada Latviju Bet dikti pēc tā izklausās.

Svarīgākais