Krievu okupantu iebrukums un pastrādātais Ukrainā izraisījis milzu nosodījumu visā pasaulē. Cilvēki no citām valstīm sniedz Ukrainas iedzīvotājiem palīdzību kā nu var - ziedojumi naudas, drēbju vai citu mantu izteiksmē. Vai kā savādāk. Rīkoties nolēma arī Latvijas iedzīvotājs Gatis. Savu pieredzēto viņš izklāsta facebbok.
"Ja parasti savās brīvdienās esmu mājas darbos ar ģimeni vai sporta nodarbībās ar suņiem, tad šoreiz nedēļas nogale izvērtās savādāk.
Es saņēmu zvanu ar aicinājumu piedalīties braucienā kā otrais šoferis.
Braucienā kurš bija uz kara plosīto Ukrainu.
Plāns bija aizvest ukraiņiem humanitāro palīdzību un atgriežoties Latvijā paņemt no pierobežas līdzi bēgļus, kuri vēlas nonākt Latvijā.
Tā bija piektdiena, es vēl biju darbā, bet nebija divu domu: "Es braucu!" Pabeidzu darbu stundu ātrāk un tāds pats, darba drēbēs, kāpu mašīnā un devos uz Biedrība "Tavi draugi" noliktavu.
Organizācija noliktavā notiek labi. Viss plūst raiti. Ātri iekšā, ātri ārā, reģistrācija, instrukcija un dodies.
Pats brauciens uz Ukrainas robežu kā jau brauciens, bez nekādiem specefektiem.
Bet tad mēs galapunktā un jā... Mana vājība ir bērni (nē es neesmu no tiem, kas ieraugot bērnu skrien tiem kaut ko ziedot), es uzskatu, ka bērni nav pelnījuši nekādas šīs pasaules izdarības un ļaunumu, jo viņiem vēl priekšā ir visa dzīve, kuras rezumē var būt izcils. Man pašam ir trīs dēli un tāpēc šī tēma man ir īpaši tuva, jo es visu ļoti personificēju.
Es braucu cauri robežpunktam, skatos uz bērniem un nespēju valdīt asaras.
Patiesību sakot, pat šobrīd rakstot, asaras acīs sariešas. Es nespēju valdīt asaras un noteikti nespēju uzreiz ķerties klāt preču izkraušanai punktā. Es vēljoprojām kavējos domās: "Par ko?" "Par ko šie bērni ir šo visu nopelnījuši?"
Tas ir smagi. Tās masas sniedzas 3-7km garumā, līdz pat 20m platās joslās. Tas ir reāls ārprāts!
Prece tomēr tiek izkrauta, jo tas bija viens no brauciena mērķiem.
Mans pirmais un vienīgais nosacījums uzsākot pasažieru meklēšanu bija: "mātes/vecāki ar bērniem", un tikai.
Jāsaka, ka biedrībai "Tavi draugi" izteikti trūkst koordinācijas cilvēku Ukrainas galā, t.i., savējie TUR. Ir bardaks un izteikti var just, ka darbs ir līdz kaklam, bet nevar saprast ko saķert, lai neizslīd. Tu nevari saprast ko vest, ko nevest. Vēl trakāk, Tu nesaproti, kur tos cilvēkus lai atrod, jo principā cilvēki bez konkrēta adresāta nonāk autobusā un tie tiek aizvesti prom nemaz neatnākot līdz nometnei.
Esot telts... Ar pārinieku izejam teritoriju. Jā! Telts ir, bet tā ir ciet un tur nekas nenotiek. Žēl... Pieņemam lēmumu doties uz krīzes centru.
Krīzes centrā nonākuši atkal saprotu, nevajadzēja. Atkal esmu asarās... Tu stāvi, vecis uz trepēm un puņķojies kā mazs bērns.
Krīzes centrā ir tāda cilvēku plūsma, ka tā vietējais koordinators uzreiz pasaka, ka nevar mums neko palīdzēt, jāaptver vispār ar ko sākt.
Un tad mēs nonācām līdz LBS ( Latvijas Baptistu Draudžu Savienība ) koordinētajam centram un Tomasam. Mēs beidzot tikām pie cilvēka, kurš ar sirdi un dvēseli darīja cik spēja, kuru savest kopā ar mūsu centra personālu un darbs pie šī visa nestu augļus.
Galu galā, pēc 10h gaidīšanas uz robežas, mēs tikām pie 2 ģimenēm - 8 cilvēkiem (pa 4 no 2 robežpunktiem).
Un šis nav stāsts par manu laiku, ko pavadīju gaidot. Šis ir stāsts par māti ar 3 bērniem, kuri 9h stāvēja rindā uz robežas -2 grādos lai tiktu pie mums. Lai tiktu uz Latviju....
Cilvēki ir kā jau svešā vidē. Nedroši, piesardzīgi un atsevišķos gadījumos, ļoti traumēti. Es apbrīnoju šo cilvēku spēju mierīgi runāt par notiekošo Ukrainā, kad vakar viņam vēl bombardēja dzīvesvietu, kuras vietā šobrīd nu jau ir potenciāls futbola laukuma izveidei. :(((
Nedrošība netraucē viņiem būt sirsnīgiem, pat padalīties ar līdzi paņemtajām sviestmaizēm. Tas ir apbrīnojami.... Un man trūkst vārdu, lai aprakstītu sajūtas, kad man viņus visus vajadzēja nodot ģimenēm, kuras viņus te Latvijā gaidīja. Tikai 15h brauciena un.... Tas bija tā... "Nē! Tie tagad ir mūsējie, lai brauc pie mums", lai arī man nav kur viņus reāli izmitināt.
Šis viss pamatīgi ievelk sevī. Tu vēl neesi atvedis pirmo busu ar cilvēkiem uz Latviju, kad galvā Tu jau esi pusceļā uz Ukrainu. No brauciena es atgriezos, protams, ar sirdi pielietām skumjām. Tas ko tur redzi, ļoti Tevi plosa iekšēji. Tas apgāž Tavu: "Tas mani neskar, karš nav manā valstī", vienas simtdaļas laikā.
Izteikti milzīgs paldies biedrībai "Tavi draugi" par to ko jūs dariet. Nav svarīgi, ka ofisā ir sastrēgums kā Ķīnā darba dienas beigās. Jūs neapstājieties un dariet. Un jums sanāk!! Kas šajā situācijā ir 99% no uzvaras, jo pēdējais 1% ir atvest cilvēku uz drošo vidi.
Paldies ka devāt man šo iespēju, izdzīvot šo. Iesaku absolūti visiem 1* noziedot savas brīvdienas un aizbraukt. Aizbraukt paskatīties, kā tad izskatās tas "Eiropas karš" un tā nepelnītās sekas uz bērniem, kuri stresā vemj, mostas raudot un bļaujot (iz notikumiem pa ceļam uz Latviju mūsu mašīnā). Paldies Tomasam par to ko viņš dara Polijā, ukraiņu krīzes centrā. Tas ir kaut kas.....
***
Kad runāju pa ceļam ar vienu no bērnu mammām, viņa mūs šoferus sauca par varoņiem. Es tā neuzskatu, tāpēc es viņai atbildēju: "Varoņi cīnās Ukrainā!" Mums šeit jārūpējas, lai viņus nekas no tā nenovērš. Tikai kopā mēs varam vairāk!!!"
