Tramvajs apstājas – vadītajai pēkšņi kļuvis slikti, viņai trūkst elpas, sākas krampji. Taču pasažieri necentās palīdzēt, bet kāda kundze pat sākusi lamāties. Un tikai viena jauniete nepalika vienaldzīga – viņa sniedza pirmo palīdzību un bija blakus visu laiku, kamēr tramvajs, nu jau ar citu vadītāju, virzījās uz Liepājas centru, kur bija jāsatiek “ātrās palīdzības” brigāde, vēstīts Libas Melleres materiālā LTV.
“Cilvēkus nekas neapdraudēja, un tas ir pats galvenais! Viss sākās, kad tramvajs stāvēja. Es savlaicīgi sapratu, ka nevarēšu turpināt ceļu, uzreiz paziņoju dispečeram un izsaucu nomaiņu,” par pagājušajā nedēļā notikušo Rus.LSM.lv pastāstīja Liepājas tramvaja vadītāja Daina Korotkova.
Dainai kļuva slikti Ganību ielas pieturā, tramvajs nobrauca tikai dažas pieturas no galapunkta. Maiņas vadītāju jau pēc 10 minūtēm (un tas ir ļoti ātri, ņemot vērā attālumu no depo) atveda tramvaju parka dežūrauto. Taču šīs 10 minūtes bija jāgaida.
“Man bija slikti, es pat nevarēju atvainoties pasažieriem, ka vagons kādu laiku stāvēs pieturā un gaidīs, kad nomainīs vadītāju. Viena no pasažierēm pirmā pamanīja, ka man nav labi. Un sākusi kliegt - kāpēc tramvajs nebrauc.
Es viņai klusi atbildēju, ka man ir pavisam slikti, palūdzu neuztraukties, jo drīz būs cits vadītājs klāt. Un viņa man saka: “Mani tas neuztrauc, nav ko slimai tramvajā līst”. Pasažieri ir dažādi, ir arī tādi, kuri mūs par cilvēkiem neuzskata. Vagonā bija padaudz cilvēku, un tie, kuri bija blakus šai sievietei, arī atbalstīja viņas sašutumu. Droši vien steidzās kaut kur… Un visā tramvajā atradās tikai viens cilvēks, kurš saprata, ka man nepieciešama palīdzība. Tajā situācijā bija svarīga katra minūte. Tā meitene man kļuva par īstu eņģeli,” Rus.LSM.lv stāstīja Daina.
Munise Jaunciema tajā rītā bija devusies ceļā uz Rīgu. Jau kavējot, atskrējusi uz pieturu un paspējusi ielēkt tramvajā, nodomājot, ka tagad gan būs autoostā laikus.
“Taču tramvajs nekustējās. Es nevarēju saprast - kāpēc. Nervozēju, ka nepaspēšu. Pie vadītāja kabīnes stāvēja neapmierināti cilvēki, burkšķēja… Es sākumā nodomāju - varbūt kāda avārija uz līnijas, ja reiz stāvam,” stāstīja Munise. “Uzjautāju vadītājai, bet viņa atbildēja, ka viņai ir slikti. Es uzreiz sāku viņu iztaujāt. Viņa teica, ka gaisa trūkst, grūti elpot. Un piebilda, ka drīz atbrauks cits vadītājs.”
Drīz vien vadītājs tiešam ieradās un tramvajs sakustējās, bet Munise palika pie Dainas kabīnē. Jauniete ir medmāsa, strādā vienā no Liepājas ģimenes ārstu praksēm, taču pieļauj, ka šajā gadījumā, lai sniegtu palīdzību, nebija vajadzīgas īpašas medicīniskas zināšanas.
“Dainai palika sliktāk, viņai bija aizvien grūtāk elpot. Es ar viņu runāju, viņa saprata, kas notiek… Taču bija skaidrs, ka ir slikti. Es izsaucu “ātros”. Mēs izkāpām vienā no pieturām, es iekārtoju Dainu uz soliņa ērtāk, lai atvieglotu elpošanu un mazinātu krampjus, kamēr gaidām brigādi. Es nevarēju viņu atstāt vienu, man vajadzēja pārliecināties, ka viss būs kārtība,” stāstīja Munise Jaunciema.
Jā, un viņa arī dzirdējusi neapmierinātās kundzes repliku, un uzskata, ka tas bija necilvēcīgi.
“Kad mēs izkāpām, neviens no pasažieriem nepienāca, nepiedāvāja palīdzību. Tikai, kad piebrauca nākamais tramvajs, viena sieviete, ieraugot, ka Daina guļ uz soliņa, izkāpa, pajautāja… Kad jau mūsu tramvaja vadītāju aizveda uz slimnīcu, es nodomāju - šausmas, kādi mēs esam cilvēki… Kur mūsu cilvēcība? Es tajā dienā nokavēju Rīgas autobusu, bet man neienāca prātā vainot cilvēku. Nu nokavēju, būs nākamais. Manuprāt, cilvēkam jābūt pirmajā vietā, pēc tam viss pārējais,” Munise joprojām ir neizpratnē par šo situācijas aspektu.
