Draudus zaudēt aizbildniecību pār savu pusaugu meitu saņēmusi kāda māte no Rīgas, kas dzīvo hostelī. Viņa uzsver, ka nepiekrīt ne bāriņtiesas, ne savas meitas sūdzībām par sliktiem dzīves apstākļiem. Sieviete nolēmusi pārsūdzēt lēmumus un cīnīties par bērna atgūšanu, informē raidījums "Degpunktā".
50 gadus vecā Lidija jau mēnesi ir nošķirta no savas 13 gadus vecās meitas. Sieviete uzskata, ka bāriņtiesas lēmums ir nepamatots un balstīts uz nepatiesiem apgalvojumiem. Dokumentā minēts, ka viņi pret meitu lietojusi fizisku spēku, taču māte to kategoriski noliedz.
Māte apgalvo, ka vienīgais iemesls, kāpēc iestāde izlēma skolnieci ievietot krīzes centrā, ir neadekvāta dzīvesvieta. Lidija mitinās hostelī kopā ar istabas biedriem no ārzemēm, bet neuzskata, ka apstākļi ir nelabvēlīgi. Meita gan bija citās domās.
Uz "Degpunktā" jautājumu, vai meita vēlas dzīvot kopā ar viņu, māte atbild apstiprinoši, piebilstot, ja tiek nodrošināti pienācīgi apstākļi.
Bāriņtiesai liegts komentēt konkrētus gadījumus vai nosaukt iemeslus, kāpēc Lidijai liegts satikt meitu, taču iestāde uzsver, ka nošķiršana no vecākiem ir galēja rīcība. Proti, meitene netika ievietota krīzes centrā tikai šaurās dzīvesvietas dēļ. Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētāja vietniece Inese Ērgle norāda, ka šādās lietās apstākļi parasti ir ļoti komplicēti un nevar izšķirt tikai vienu aspektu. Viņa piebilst, ka maza dzīvojamā platība nevar būt iemesls, lai atņemtu bērnu - šo jautājumu caur sociālo dienestu varētu atrisināt pietiekami īsā laikā, ja tas tiktu risināt.
Bāriņtiesas norādes uzlabot dzīvesvietas apstākļus 15 dienu laikā Lidijai izpildīt nav izdevies. Pagājis mēnesis, un viņa ir noskatījusi dzīvokli, taču pagaidām nepietiek līdzekļu pirmajai iemaksai. Lēmums ir jāpārsūdz, taču Lidija atzīst, ka neprot pārsūdzēt šo lēmumu, jo dzīvokļa vēl nav.
Lidijai ir dots ierobežots laiks, lai izprastu un atrisinātu problēmas, kas meitai liedz atrasties viņas aprūpē. Ja mātei tas neizdosies, sekas būs smagas, - var tikt rosināta lieta par aizgādības tiesību atņemšanu.
