"Latviešu meitenes nekad neejat strādāt uz "Meta" veikaliem, jo agri vai vēlu jums palūgs aiziet," ierakstu portāla sudzibas.lv iesāk Linda, kura apgalvo, ka uzņēmumā valdot "slikta attieksme pret latvietēm".
"Vadība ir tikai krievi un lielākā daļa pārdevēju arī, tādēļ necieš latviešus.
Mans pārkāpums, viņuprāt, bija, ka neatbildēju krieviski klientei, par ko tiku izsaukta uz pārrunām. Veikala vadītāja pati negribēja runāt, atsūtīja pārdošanas menedžeri man pateikt, ka man jāaiziet. Kā kaut kas tāds var būt Latvijā, kur valoda ir latviešu?
Algu maksā tikai skaidrā naudā, nodokļus maksā tikai no minimālās algas. Veikala inventarizācija, ja iekrīt brīvajā dienā vienalga jānāk, bet par to dienu nemaksā," norāda sieviete.
Portāls norādā, ka uzņēmums sūdzību ir saņēmis.
"Katrs darba devējs var izvirzīt valodu prasmi kā obligātu prasību darba ņēmējam, jo īpaši apkalpojošā sfērā, jo īpaši - krievu valoda Latvijā, kur krieviski runā katrs otrais! Par nodokļu nomaksu atbildība gulstas arī uz darba ņēmēju, redz kā Jūs aplokšņalga apmierināja, kamēr strādājāt un nevienam par pārkāpumiem uzņēmumā neziņojāt!" uzskata kāds ieraksta komentētājs.
"Zvans uz Darba inspekciju un lieta darīta, tur ātri noreaģēs. Man pašai sanāca kādu brīdi pastrādāt uzņēmumā, kur algu maksā aploksnē. Darbiniece, kuru atlaida, pasūdzējās Darba inspekcijā un tie momentā bija klāt. Es gan neatlaidīgi prasīju darba līgumu, kuru man iedeva, tā ka šajā ziņā man problēmu nebija, bet ''lielie priekšnieki'' gan tai dienā paskraidīja," ar savu pieredzi dalās kāda sieviete.
Iepriekš esam ziņojuši par gadījumiem, kad klienti sūdzas, ka uzņēmuma darbinieki atsakās runāt latviešu valodā.
Darba devējam nav tiesību prasīt no darbinieka konkrētas svešvalodas prasmi, ja tās lietošana neietilpst darba pienākumos. To paredz grozījumi Darba likumā, kas stājās spēkā 2018. gada 1. novembrī. Ja darba pienākumu veikšanai nav nepieciešama svešvalodas lietošana, darba devējam nav tiesību liegt darbiniekam lieto valsts valodu, paredz jaunā Darba likuma redakcija.
Likums tagad paredz: ja strīda gadījumā darbinieks norāda uz apstākļiem, kas varētu būt par pamatu viņa tiešai vai netiešai diskriminācijai uz valodas pamata, darba devēja pienākums ir pierādīt, ka atšķirīgās attieksmes pamatā ir objektīvi apstākļi, kas nav saistīti ar darbinieka valodas prasmi, vai arī to, ka noteiktas valodas prasme ir attiecīgā darba veikšanas vai attiecīgās nodarbošanās objektīvs un pamatots priekšnoteikums
