Kocēnu pagasta iedzīvotājs pēc četru mēnešu bezvēsts prombūtnes tika atrasts miris jūlija vidū. Nāves apstākļi ir mīklaini, iespējamas ļaundabīgas nāves pazīmes, vēsta "Degpunktā".
"Pa ceļam viņš vēl zvanīja man pa telefonu, mēs diezgan ilgi runājām. Viņš gribēja palikt pie brāļa pa nakti. Paprasīja dzīvokļa atslēgu, bet, tā kā brālis nebija Rīgā, bet bija te, Kocēnos, pie draugiem, aizbrauca uz Rīgu, un pa lielam viņš arī pazuda," saka Santa, Kristera māte.
Un dienu vēlāk ģimene vērsās policijā. Trīsdesmit divus gadus veco Kristeru Ragu pasludināja kā bezvēsts pazudušu, pēdējo reizi manīts ceļā uz Rīgu. Puiša tuvinieki piedāvāja likumsargiem palīdzību meklēšanas darbos, taču tā tika noraidīta.
"Pa lielam mēs sākām meklēt vairāk paši nekā policija, tāpēc ka policijai mēs piedāvājām dronus, piedāvājām cilvēku palīdzību, bet mūsu inspektors pateica, ka droni nav nepieciešami. Tāpat kāds staigās pa pludmali vai pa Daugavmalu - gan jau ieraudzīs, gan jau atradīs."
Sanitai nebija sajūta, ka policija dara visu iespējamo, lai atrastu Kristeru. Sieviete vairākkārt devās uz iecirkņiem personīgi un rakstīja iesniegumus, taču saņēma atbildi - jāļauj dienestiem veikt savu darbu. Šāda saspīlēta komunikācija satrauktās mātes un kārtībsargu starpā turpinājās gandrīz četrus mēnešus, līdz jūlija vidū dēlu beidzot atrada bez dzīvības pazīmēm.
Policija nesauc konkrētu vietu, taču zināms, ka Kristeru izskaloja Vakarbuļļu pludmalē - vietā, kur Lielupe satiekas ar Rīgas līci. Viņa ķermenis bija jau ilgstošā pūšanas stadijā. Likumsargi spriež, ka ūdenī pavadīts ievērojams laiks. Policija uzreiz sazvanīja Sanitu un teica: mēs esam atraduši jūsu dēlu, taču braukt uz morgu, lai viņu atpazītu, nav tā labākā ideja.
"Un tagad nāk tas Valmieras inspektors un rāda tev to tetovējuma bildi uz kājas. Saka: "Atpazīstat, lūdzu, tetovējumu. Vai tas ir jūsu dēla vai nav?’’ Protams, ka es pateikšu, ka ir. Es viņam teicu, ka viņam ir trīs lieli tetovējumi uz krūtīm, pēc kuriem es noteikti varu atpazīt. Viņš man uzreiz paskaidroja, ka "tos jūs redzēt nevarēsiet. Neviens jums tos vispār nerādīs. Jūs dēls ir atrasts, un lietu mēs beidzam". Vispār pat neļāva atpazīt līķi."
Likumsargi no savas puses skaidro, ka saruna bijusi nedaudz citādāka. Pēc ierastās prakses, ja līķis ir pūšanas stadijā, ne tikai skats uz piederīgo ir ārkārtīgi nepatīkams, bet arī sejas atpazīšana īsti nav iespējama. Tomēr Sanita tāpat vēlējās apskatīt savu dēlu un devās uz morgu.
"Tad mēs redzam tos skatus, jūs pats redzējāt dažus tos skatus. Kad jums ir galvas trauma, kad jums ir viens caurums galvā, kad jums ir otrs caurums galvā, kad jums ir izsisti vai izrauti zobi, kad jums ir griezts ķermenis, kad jums ir dedzinātas rokas. Tās šuves ir pa visu ķermeni."
Jāmin, ka līķa sekcijas procesā ar ķermeni tiek veiktas dažādas darbības. Iespējams, kādu no Sanitas novērotajām brūcēm veikuši ekspertīzes darbinieki pēc nāves. Tomēr tāpat skats radīja sajūtu, ka tā nav bijusi dabīga nāve. Kā māte pati saka, visas asaras jau ir izraudājusi un, lai arī komunikācija ar policiju atstājusi rūgtu pēcgaršu, pats svarīgākais ir gūt skaidras atbildes.
