Sociālajos tīklos parādījies video, kurā redzams, kā 11-12 gadus veci pusaudži veic zādzību veikalā “Bērnu pasaule”. Šī nav pirmā reize, kad viņi zog, un tiek pieķerti. Un ar katru reizi viņi kļūst arvien nekaunīgāki, vēsta "Grani.lv".
Veikala īpašniece Anastasija Višņevska pastāstīja, ka pēdējo divu vai trīs gadu laikā pusaudžu zādzību skaits sasniedzis epidēmijas līmeni. Viņu ir šausmīgi daudz, un ar katru mēnesi kļūst arvien vairāk.
"Es darbojos biznesā 15 gadus un ar pārliecību varu teikt, ka nekas tāds vēl nekad nav noticis," saka Anastasija.
23.februārī veikalā “Bērnu pasaule” zādzību veica trīs daudziem Daugavpilī veikala pārdevējiem labi zināmi pusaudži. Viņi pat necentās slēpties - paķēra sev tīkamu rotaļu ieroci un aizbēga. Vēlāk viņus notvēra kāds vīrietis, kurš divus no trim pusaudžiem pavadīja veikalā, lai gaidītu policijas ierašanos.
Policija ieradās pēc 20 minūtēm, un šajā laikā pārdevēja nācās klausīties draudos par fizisku izrēķināšanos. Puiši solīja, ka pēc stundas atgriezīsies, lai atriebtos. Un pārdevēja nebūs apmierināta. Un par izdarīto zādzību - viņi tiks sveikā cauri.
Pēc Anastasijas teiktā, viņa video publicējusi internetā, jo vairs nevarējusi izturēt šo Daugavpilī pazīstamo pusaudžu visatļautību un nesodāmību, no kuriem cieš daudzi veikali. Viņas kolēģi viņai par to regulāri stāsta.
Zēni, viņa stāsta, dzīvo patversmē, staigā grupās un liek kabatā, ko vien vēlas.
“Bet zagšanā tiek pieķerti ne tikai bērni no riska ģimenēm, bet arī no diezgan pārtikušām ģimenēm. Visbīstamākais vecums ir 10-12 gadus veci pusaudži. Viņi zog nevis tāpēc, ka viņiem kaut kā materiāli trūktu, bet tāpēc, ka viņi nonāk sliktā ietekmē. Parasti šajā vecumā tiek veidotas grupas, parasti no klasesbiedriem, kuras vada kāds vecāks. Vai pat pieaugušais.
No šādām grupām cieš Daugavpils sporta veikali un lielveikali.
"Mani personīgi pārsteidz pilsētas skolu administrācijas attieksme pret zādzību problēmu. Mēs bieži sazināmies, jo katru nedēļu tiekam aplaupīti. Jūs pastāstāt viņiem, kas noticis, un atbildē bieži dzirdat: "Zādzība nenotika skolas laikā, tāpēc tas mūs neskar. Bet kā tas ir iespējams? Galu galā skolā strādā profesionāli skolotāji un psihologi. Kuram gan citam, ja ne viņiem, vajadzētu runāt ar saviem bērniem par uzvedības problēmām un mēģināt tās atrisināt?”
