Iejusties svešā valstī un sākt dzīvi no nulles nav viegli, taču ukrainiete Aļona nevēlējās, lai viņas bērni pārcieš kara šausmas, tāpēc atrada ceļu uz Latviju. Ģimenes pagaidu mājvietā Zaubē izcēlās ugunsgrēks, un vietējie ir pārliecināti, ka notikusi tīša dedzināšana ar mērķi saimei kaitēt, vēsta “Degpunktā”.
Zaubes evaņģēliski luteriskā baznīca jau kopš aprīļa savas draudzes nama telpas ir nodevusi kuplai ukraiņu ģimenei, kas, bēgot no kara šausmām, ir atradusi patvērumu Latvijā.
Isi pirms pusnakts kāds pagaidām nezināms ļaundaris aizsprostoja mājas ieejas durvis, pieliekot tām priekšā lauzni, lai tās nevarētu atvērt. Un vēlāk jau tika pielaista uguns koka kāpnēm pie ēkas ieejas. Par laimi, ugunsgrēks pamanīts laikus, pretējā gadījumā 14. oktobra vakars varēja būt arī pēdējais, ko ģimene sagaidītu kopā. Par briesmīgo notikumu stāsta Aļona, kas pati ir šokā un nesaprašanā par to, kas ģimenei gribēja nodarīt ko tik ļaunu.
“Es kā ierasti liku bērnu gulēt. Mēs parasti atrodamies otrajā stāvā. Pirmajā mums ir virtuve. Šajā pusē guļu es, vīrs un mazākais bērns, bet otrajā pusē pārējie bērni. Bērnu pabaroju. Tas bija aptuveni 20 minūtes. Apmēram tā, jo pēc 45 minūtēm jau dega māja. Pabaroju. Pagatavoju putru. Ieslēdzu skatīties multfilmas. Aizvēru aizkarus, redzēju tikai, kā divi vīrieši paiet garām atkritumu kastēm. No šīs puses, uz to pusi. Nu, mums jau šeit daudzi cilvēki staigā. Nav jau slēgta teritorija. Tāpēc es arī tam nepievērsu uzmanību. Vīrs aizgāja gulēt. Es baroju. Bērni skatījās multfilmas. Tad atskrēja meita, un teica - mammu, mēs degam! Es uzreiz pamodināju vīru, sakot, ka mums ir ugunsgrēks. Pa logu paskatījāmies un redzējām, ka deg.
“Sākām vērt durvis, bet tās kaut kā ļoti smagi vai pat nemaz nevērās. Tikai pēc tam sapratām, ka dzelzs gabals, kas šeit stāvēja, veicot izmeklēšanu, bija nolikts priekšā durvīm un no sitieniem pa durvīm tas bija nokritis malā, ļaujot mums tikt ārā,” stāsta Aļona.
Mājā sadūmojums jau bija jūtams, tāpēc ģimene evakuējās pa avārijas kāpnēm no otrā stāva. Ārā jau bija sanākuši vietējie ļaudis, kas pamanīja ugunsgrēku. Ģimene sagaidīja, kad liesmas nodzēsīs, un atrada drošu patvērumu pie māsas, kas dzīvo netālu.
Vietējie ir pārliecināti, ka tā nav bijusi tikai ļaunprātīga dedzināšana, bet arī naida izrādīšana un slepkavības mēģinājums. Par to liecināja arī nobloķētās durvis.
