Pārdomās dalās mācītājs Linards Rozentāls: "Ļaundari centās aizdedzināt Torņakalna baznīcas durvis. Viņiem neizdevās. Apdega tikai krāsa. Pats koks - gandrīz pilnībā - palika neskarts. Un tad es iedomājos, ka arī mums ir pavisam citādi izdzīvot savas krīzes un zemestrīces, ugunsgrēkus un likteņa triecienus, ja mēs esam kā druvis, kuras sedz krāsa. Pietiekami bieza, gruntīga. Pietiekami skaista, tāda, kas nenomāc, nepārspēj, nedevalvē to, ko klāj - koku.
Mēs esam kā durvis no koka. Šo - joprojām elpojošo, dzīvo, spēcīgo un ievainojamo koku - mēs nedrīkstam pazaudēt savas dzīves ugunsgrēkos. Tas mums vēl būs vajadzīgs, no tā mēs dzīvosim, kad vētras pāries - jo, kaut kā un kaut kad tās pariet vienmēr.
Bet mums ir katram vajadzīga pietiekami bieza krāsa, kas šajā brīdī mūs sargā. Iedomāsimies katrs savu mīļāko krāsu. Oranžu, zilu, zaļu, bet varbūt visās varavīksnes krāsās. Mūsu dvēseles, mūsu iekšējā pasaule nav kaila, padota visiem vējiem, visiem karstumiem un aukstumiem. Mūs klāj - kāda izturība, kāds spēks, kāda aizsardzība. Kad es domāju par savējo, man šķiet, es pats neesmu to radījis. Tā ir radusies pati kā Dieva dāvana.
Bet mēs paši neesam šī noturīgā, aizsargājošā krāsa. Mēs esam tas, kas dziļāk - aiz visām krāsām un arī maskām. Mēs esam tas, ko nevar nodedzināt, izbirdināt, izbradāt un iznīcināt. Mūsos katrā ir kaut kas dzīves un likteņa neiznīcināms. Lai cik apdedzis, melns un bezcerīgs arī kādreiz viss neizskatītos."
