Jauniete Andrea, kura pārvākusies uz dzīvi Madridē, atklājusi, ka kādā vēlā nakts stundā kāds svešinieks viņu piedāvājis aizvest mājās, bet viss beidzies ar to, ka vīrietis jaunieti smagi piekāvis un izvarojis.
Jauniete stāsta, ka pēdējos sešus mēnešus ir dzīvojusi Madridē. Tad kādu nedēļu viņu apciemojis kāds draugs. Viņi devušies izklaidēties, tostarp apmeklējuši flamenko šovu.
"Mēs abi bijām piedzērušies, kad mēs, visbeidzot, pametām pēdējo bāru, pašķīrāmies. Mēģinot tikt mājās, iekāpu nepareizajā autobusā, kurš mani aizveda līdz galapunktam, nezināmai vietai. Es biju pēdējā, kura izkāpa no autubusa, visi citi pasažieri jau bija pametuši pieturvietu. Es apsēdos uz soliņa pieturā, lai apsvērtu savu nākamo soli. Vīrietis, kurš bija braucis ar autobusu, redzēdams, ka esmu apmaldījusies un bēdīga, apsēdās man blakus un piedāvāja palīdzību," atminas Andrea.
Viņa stāsta, ka brīdī, kad apmaldījusies, pulkstens bijis četri no rīta, neviens sabiedriskais transports vairs nav kursējis. Sievietei bija nepieciešama palīdzība, viņa piekritusi svešinieka piedāvājumam, kurš grasījies viņu aizvest mājās.
Andrea norāda, ka neskaidri atceras, kas noticis tālāk, bet tiklīdz viņa sapratusi, ka varētu būt nokļuvusi briesmās, viņa centās tikt prom. Taču vīrietis kļuvis vardarbīgs un nikns. Andrea mēģinājusi cīnīties viņam pretī, taču vīrietis sācis viņu sist. Viņa kliegusi un cīnījusies no visa spēka, izmisīgi centusies aizsniegt telefonu, taču vīrietis spāniski paziņojis "man ir tavs telefons, tu nevari nevienam piezvanīt".
"Viņš sita pa manu seju, tiklīdz es vairs nespēju turēties pretī. Es vairs nevarēju pakliegt," atminas jauniete. Andrea norāda, ka knapi spējusi kaut ko redzēt caur acīm, kuras klājušas asinis. Viņa atminas, ka bijusi droša, ka vīrietis viņu nogalinās. "Galu galā es aizvēru acis. Ar cerību, ka viņš pārtrauks mani sist, izlikos, ka esmu beigta. Es lūdzos, ka tad, kad atvēršu acis, viņš būs jau prom. Es nezinu, cik daudz laika pagāja pirms es atvēru acis, bet, kad es to izdarīju, viņš bija pazudis. Viņš izvaroja mani," atklāj Andrea.
Jauniete stāsta, ka pēc tam skrējusi tik ātri, cik vien varējusi. Kliegusi pēc palīdzības. Viņa ar abām rokām mājusi kādām trim, četrām mašīnām, kuras pabraukušas garām. Visbeidzot viena apstājusies. Viņa skrējusi uz to, kliegusi. Asinis bija noklājušas gan viņas seju, gan matus, gan apģērbu.
Andrea atceras, ka kāds jauks svešinieks, kuram vairs nebūs iespējams pateikties, izsaucis medicīnisko dienestu un centies viņu mierināt.
Jauniete atzīst, ka Madrides policija bijusi neticami izpalīdzīga visas izmeklēšanas laikā. Likumsargi ieteikuši uzbrukumu piedzīvojušajai sievietei arīdzan atgriezties vietā, kur noticis noziegums. Tur tika atrastas Andreas personīgās lietas un asinis uz soliņa. Izmeklētāji visu pārbaudīja, paņēma DNS paraugus.
Andrea atklāj, ka 19. decembra, trešdienas rītā, viņa ieskatījusies acīs savam uzbrucējam policijas iecirknī. Likumsargi varmāku pēc tam aizturējuši. Jauniete skaidro, ka pašlaik šis vīrietis atrodas aiz restēm līdz brīdim, kamēr tiks nolasīts spriedums.
Jauniete izjūt atvieglojumu, ka joprojām ir dzīva. Viņa vēršas pie jebkuras vientuļas sievietes, kuru pazīst, pie jebkura vientuļa vīrieša, kuram ir māte, māsa, meita, sieva vai draudzene, lūdz viņus samīļot, pārliecināties, ka tuvinieki zina, ka šī ir ļoti nopietna problēma.
"Sievietes nav objekti, mēs neesam šeit, lai tiktu izmantotas un pamestas. Mēs nevaram savas dzīves dzīvot bailēs, mēs nevaram ļaut sliktajam uzvarēt," raksta Andrea.
