Kinorežisore un Latvijā zināma feministe Alise Zariņa kopā ar mīļoto baudīja vasaru uz Carnikavas gājēju tiltiņa, kad viņi kļuva par liecinieci ģimenes strīdam – kāds vīrietis iekaustīja savu sievu, šķiet, telefona dēļ, ko vīrietis atsacījās atdot savai partnerei.
Zariņas draugs steidzies parunāt ar vīrieti, bet Zariņa centusies sazvanīt 112, kuriem atzinusies - nezina, vai šajā gadījumā zvanīt policijai vai ātrajai palīdzībai. Viņu savieno ar mediķiem, solot, ka tiem sekos arī policija, taču ātrās palīdzības dispečere noliegusi Zariņas raizes - pāris pats tikšot galā.
“Pārjautāja vairākas reizes, vai sieviete bezsamaņā. Jā, es redzēju, kā viņš viņu mēģināja piecelt. Varbūt es varu pieiet klāt, pārbaudīt. Gan jau ka neesot. Nē, es negribu iet klāt, man bail, paldies. Tur tas vīrietis aizvien ir. Kad piegāju tuvāk, redzēju visur asinis, viņa dūre asinīs, asfalts asinīs un tā tālāk. Es esmu nedaudz satraukusies, jo paralēli redzu, kā mans draugs ar šo vīrieti runā, viņi abi stāv uz trepēm, saprotu, ka labi mērķēts sitiens arī no reibuša cilvēka, uz trepēm var nebeigties labi,” raksta Zariņa.
Taču viņa nerimās uzstāt, lai mediķi tomēr atbrauc, bet radās nākamā problēma - adrese Carnikavas gājēju tilts nav pareiza. Bet citu adresi arī nosaukt nevar, jo vietu var atpazīt tikai pēc tilta. Zariņa iesaka orientēties pēc tuvējās Atpūtas ielas, tomēr sievieti jau pārņēmušas bailes, ka par nākamajiem vardarbīgā vīrieša upuriem var kļūt viņa pati un viņas draugs, tāpēc viņa skubina mediķus steigties šurp.
“Draugs saka, ka viņš arī īsti nesaprot, ko darīt. Sist vīrieti, jo viņš sit sievieti, nav pārāk loģiski, vismaz, ja tas nenotiek vienlaikus, lai aizstāvētu sievieti. Vīrietis pāris reizes papurinājis sievieti, sapratis, ka tiešām bezsamaņā, tad sācis rakņāties pa viņas somu. Izvilcis maku. Mans draugs mīļi lūdzis, ka moš nevajag. Varbūt ne pārāk mīļi, nezinu. Bet vīrietis paskatījies uz viņu, paskatījies uz sievieti, ko tikko izrubījis, un nikni teicis, ka mans draugs var atp***ies, jo šī ir viņa sieva. Viņš varot dokumentus parādīt. Un ar savu sievu, protams, var darīt, ko grib. Tad viņi kādu mirkli parunāja par to, vai mans draugs grib pa seju vai varbūt grib iet prom, vienojās, ka nebūs ne viens, ne otrs. Guys talk, ya know?” raksta Zariņa.
Tad pamodusies ievainotā sieviete, un Zariņu pārņēmušas bažas, ka varbūt jāatsauc mediķu zvans, ka varbūt pāris noskurināsies un dosies tālāk, taču jau mirkli vēlāk vīrietis atsāk sist sievieti.
Tad piezvana ātrie, pavēstot, ka Atpūtas iela ir otrā pusē, un uzzinājuši, ka sieviete ir pie samaņas, nemaz vairs negrasās braukt palīgā.
“Ātrie piedāvā spožu domu - lai mēs pajautājot viņai pašai, vai nevajag ātros. Sieviete ir stipri dzērusi, ļoti uzstājīgi lūdzas vīrietim, seko viņam, lai arī viņš turpina fiziski viņu ietekmēt,” sašutusi Zariņa.
“Ko tālāk? Kaut kā roka neceļas braukt prom. Zvanu policijai pa taisno. 110. Saku, ka var jau būt ka neko, es te jūs tā stulbi traucēju, ātrie mani jau atšuva. Dispečere komentē, ka tas nav normāli. Es jūtu atvieglojumu, man jau likās, ka mana realitāte nav pareiza. Dispečere noprasa visu informāciju, pajautā detaļas, es viņai iedodu arī mašīnas numuru, kur dāma ir iesēdusies patlaban. Visā šajā laikā garām brauc un iet cilvēki, kas ieinteresēti atskatās- jo abi aizvien kliedz un ir ļoti skaļi. Atrodu vienu adreses plāksnīti. Adrese patiešām ir “Gaujas tilts”. Gadās. Dispečere saka, ka tūlīt sakontaktēs vietējo policiju. Atvadāmies. Paši beidzot sēžamies savā mašīnā un braucam prom. Ir cerība, ka būs izdevies nebūt vienaldzīgiem garāmgājējiem, bet nevar zināt, vai šim laikietilpīgajam procesam būs kāda jēga,” raksta režisore.
“Mēs neesam bez vainas. Mēs nebijām lietišķi, mēs nesagūglējām adresi, kad mūs steidzināja, mēs, iespējams, izlaidām detaļas, kas mainītu attieksmi. Tomēr mēs neesam trenēti, ko šādās situācijās darīt. Varbūt vajadzētu? Kaut kur starp mājturību un darbmācību skolā iespiest mazu - ko darīt, ja tu redzi, ka kādam cilvēkam fiziski dara pāri? Nezinu. Es ilgi atcerēšos to asiņaino asfaltu, džeka spērienu, sievieti, kas zaudē samaņu, un bezkaislīgu “paši tiks galā”. Bet es, protams, saprotu, ka daudziem šādi skati ir ikdiena. Tad kāpēc nav arī standarta veidi, kā tikt galā? Labi, negribat braukt. Bet nezinu, iesakiet mums, kādiem sociālajiem dienestiem piezvanīt?” raksta sieviete.
“P.S. Ai, kam mums to Stambulas konvenciju, ne?” rakstu nobeidz Zariņa.
