Producents Juris Millers, meklējot savu senču atdusas vietas, uzgājis senus kapus, kur ne tikai krusti nolauzti, bet pat atraktas kapavietas.
"Vēstures pārrak-šana jeb - kas notiek ar kapiem Latvijā. Jā, tieši vārds "pārrak-šana", nevis "pārrak-stīšana" man vakar ienāca prātā, pabeidzot vienu no lauka pētījumu ekspedīcijām, kuras mērķis bija apzināt Gramzdas apkaimē esošās kapsētas, meklējot tajās apbedītos attālos radiniekus.
Meklējumi mani noveda līdz divām nelielām Kurzemes kapsētām Lietuvas pierobežā, kas atradās attālāk no Gramzdas baznīcas. Līdzās tagadējām smilšu karjerām, gandrīz neizbrienamu meža džungļu ieskautas un dabā ar tikai lielu iztēli atpazīstamas ir noslēpušās divas nelielas kapsētas - Trekņu kapi un Baronu kapi. Vienā no tām (Trekņu kapos) ir palikuši daži apbedījumi, par kurām, šķiet, kāds vēl rūpējas, kā arī divi nolauzti krusti un aizmirstībai nodotas kapu kopiņas, bet otri, par kuriem ir šis stāsts, ir kapi, kurus vietējie dēvē par "Baronu kapiem".
Neviens gan nemācēja teikt, vai nosaukums saistīts ar vācu baroniem, kas te guldīti vai Baronu dzimtu, kas kādreiz dzīvojusi Gramzdas un Mazgramzdas apkaimē un bija Gramzdas draudzē. Arī Nekropole.lv tie atzīmēti kā Baronu kapi. Ceļš cauri biezajam Kurzemes mežam atklāja sāpīgās kara rētas - granātu un lādiņu sprādzienu atstātās bedres vēl tagad itin labi redzamas - te savulaik risinājās vienas no smagākajām Kurzemes katla kaujām un bija frontes līnija.
Bet - pēc aptuveni 15 minūšu maldīšanās starp kokiem parādās simetrisks akmeņu krāvums, kurā itin viegli var atpazīt kapsētas žogu. Lai arī tas nav saglabājies pilnībā, var aptuveni nojaust kapsētas teritoriju - tie bija vismaz 50x50 metri, bet - varbūt arī vairāk.
Kādreizējās kapsētas vidū vēl slejas kapličas drupas, skaidri redzami arī ieejas vārtu granīta stabi. Bet - visā kapsētā vairs nav neviena metāla krusta, nevienas akmens plāksnes, kas ļautu uzzināt ko vairāk par te guldītajiem. Vēl ļaunāk - daudzas kapu kopiņas bija atraktas - un pavisam noteikti tas nebija meža zvēru darbs - to paveikuši divkājainie zvēri, kas cerēja te atrast kaut jelkādu vērstlietu. Tāda lūk, mums tā vēstures pārrak-šana," raksta Millers.
