“Laila”, “Monta”, “Edīte”, “Baiba” – tās ir tikai dažas no ābolu šķirnēm, kas tiek glabātas Dobelē. Milzīgajā dārzā vairāk nekā 600 ābolu šķirņu, no kurām trešā daļa ir vietējās. Latvijas ābolu ģenētisko resursu saglabāšana ir viens no galvenajiem Dārzkopības institūta uzdevumiem, skaidro TV3 raidījums ”900 sekundes”.
Ābolus lasa arī lietus laikā. Kastēs tiek likti tikai tie, kam nav nekādu defektu. Visi pārējie ir pārstrādes materiāls sulai, vīnam vai ievārījumam.
No vairākiem simtiem šķirņu, kas ir sastopamas Dārzkopības institūtā, tikai 30 tiek audzētas komerciāliem nolūkiem. Visas pārējās ir domātas zinātnei un selekcijai. Starp taisnajām ābeļu rindām ik pa laikam trāpās koku zari, kas aptīti ar agrotīklu. Zem tā rodas selekcijas brīnums.
”Mēs ievācam ziedputekšņus no tās šķirnes, ko izmantosim par tēvu, pamatā tā ir tāda šķirne, kas zied mazliet agrāk, lai tie ziedputekšņi būtu ievākti. Mātes šķirnei mēs uzliekam izolatoru, lai bites netiek klāt un nesajauc mums visu zinātni,” stāsta Dārzkopības institūta Ģenētikas un selekcijas nodaļas vadošā pētniece Laila Ikase.
Sēklaudži sāk ražot ne ātrāk kā pēc pieciem līdz septiņiem gadiem. Prasības pret jaunām šķirnēm ir visai striktas - tās nedrīkst nosalt un slimot, augļiem jābūt garšīgiem un skaistiem, bet koka kronim - viegli kopjamam. Bieži vien jaunas šķirnes rodas uz veco un pārbaudīto pamata.
Mūsdienu tehnoloģijas ir nonākušas arī ābeļdārzā. Pie interesantākām šķirnēm ir pielikts kvadrātkods, caur kuru var uzzināt visu informāciju. Piemēram, par šķirni ”Dainis” iespējams uzzināt, ka tā selekcionēta Liepājas novadā apmēram 1969. gadā.
