Labrīt, labdien vai vienkāršs smaids – reizēm ar to pietiek, lai parādītu cieņu pret līdzcilvēkiem. Taču ikdienā arvien biežāk rodas jautājums – vai elementāras pieklājības normas vēl ir pašsaprotama sabiedrības kultūras daļa? Ienākot telpā, ne visi uzskata par vajadzīgu sasveicināties, un arī uz izteiktu sveicienu atbilde ne vienmēr seko. Vai tās ir mainīgās sabiedrības uzvedības tendences, paaudžu atšķirības vai vienkārši uzmanības un cieņas trūkums?
'Pirmo reizi aizvedu dēlu uz futbola treniņu, kuri notiek tagad iekštelpās, to parasti dara vīrs, un man liekas super jocīgi, ka vecāki nesveicinās. Es saku “sveiki”, “labvakar”, ienākot telpā pirms ģērbtuvēm un reti kurš atbild. Vīrs saka, ka tā ir vienmēr. Ir kuri paskatās virsū kā uz pēdējo cilvēku un neatbild sveicienam. Tāds kultūršoks," vietnē "Threads" raksta kāda mamma.
- Niko: Mārupē vecajā bērnudārza visi viens otru sveicina, jaunajā, kur lielākoties ienācēju bērni mācās, vecāki nesveicinās. Man kā mārupietei arī kultūršoks.
- Annija: Cilvēki dažādi. Mēs, lai arī daži klusāk, daži skaļāk, tomēr sveicināmies lielākoties.
- Sica: Šādi bija meitas dejošanas nodarbībās. Gāju iekšā, teicu labvakar, uz mani paskatījās visas māmuliņas un pāris tēvi, un neatbildēja. No kādiem 10 vecākiem atbildēja viens vai divi.
- Olivie: Man bija tāda pats šoks bērnu dārzā. Vienmēr sasveicinos ar pretimnācējiem.., un vairums reizes neviens neko neatbild.
- Madz: Es kā trenere sporta zālē to novēroju ļoti bieži. Turklāt visbiežāk tās ir pieaugušas sievietes, kuras pat neatbild uz sveicienu. Es vienmēr, ienākot ģērbtuvē, sasveicinos, bet reti kura atbild. Reizēm jau nodomāju, kāpēc man vispār būtu jāsveicinās, ja pretī ir klusums, bet tāpat turpinu to darīt. Man tas šķiet elementāras pieklājības jautājums. Tiešām jocīgi, ka pat vienkāršs “sveiki” dažiem sagādā tādas grūtības.
