Spoku nemaz nevar iemūžināt, jo viņš tāpat ir mūžīgs un nav no šīs pasaules. Kaut kādos septiņdesmitos gados, tepat Rīgā un Meža kapos, pie baltiem krustiem, iznāca dienas laikā un sava drauga mātes sabiedrībā, ieraudzīt arī ko līdzīgu, tikai tas bija dienas laikā un arī saule spīdēja pavisam spoži. Biju aizgājis apliet kapiņuus un ejot mājās, satiku sava drauga māti un tā mierīgi pļāpājot, gājām uz ielas pusi un uz tramvaja pieturu. Vienā brīdī viņa mani saķēra aiz rokas un arī pati apstājās, jo pretīm pa ceļu, nāca zaldāts vācu armijas drēbēs un ar šaujamo uz pleca. Es kaut kā mierīgi noreaģēju, jo tajā laikā Vecrīgā, filmēja kaur kādu kara filmu un pirmā doma bija, ka šeit arī notiek kaut kādu filmas epizožu uzņemšana. Ja tas zaldāts būtu pagājis garām, tā arī paliktu, bet viņš pienākot tuvāk un kādu trīs metru attālumā, pēkšņi ieslīdēja tajos krūmos, kuri ir pretim tiem baltiem krustiem un ceļa otrā pusē. Ieslīdēja ne jau vienkārši, bet ejot iekšā, palika pilnīgi caurspīdīgs sākumā un tad pazuda pavisam. Kas tas bija, vai spoks, vai hronomirāža, nezinu vēl līdz šai dienai. Kad to stāsīju citiem, neviens neticēja un arī mans draugs pateica, ka esm saulē pārkarsuši un ka dzert vajadzētu tomēr mazāk..!:) Es vēl būtu varējis ko ieliet sev ribās, bet viņa māte, vispār nemaz nedzēra. Katrs var tādus stāstus vērtēt pēc savas saprašanas, bet tādas lietas tomēr notiek un ja mēs viņas nesaprotam, tā ir tikai mūsu pašu vaina...
Komentāri: Jauniete apgalvo, ka viņai izdevies iemūžināt spoku
Spoku nemaz nevar iemūžināt, jo viņš tāpat ir mūžīgs un nav no šīs pasaules. Kaut kādos septiņdesmitos gados, tepat Rīgā un Meža kapos, pie baltiem krustiem, iznāca dienas laikā un sava drauga mātes sabiedrībā, ieraudzīt arī ko līdzīgu, tikai tas bija dienas laikā un arī saule spīdēja pavisam spoži. Biju aizgājis apliet kapiņuus un ejot mājās, satiku sava drauga māti un tā mierīgi pļāpājot, gājām uz ielas pusi un uz tramvaja pieturu. Vienā brīdī viņa mani saķēra aiz rokas un arī pati apstājās, jo pretīm pa ceļu, nāca zaldāts vācu armijas drēbēs un ar šaujamo uz pleca. Es kaut kā mierīgi noreaģēju, jo tajā laikā Vecrīgā, filmēja kaur kādu kara filmu un pirmā doma bija, ka šeit arī notiek kaut kādu filmas epizožu uzņemšana. Ja tas zaldāts būtu pagājis garām, tā arī paliktu, bet viņš pienākot tuvāk un kādu trīs metru attālumā, pēkšņi ieslīdēja tajos krūmos, kuri ir pretim tiem baltiem krustiem un ceļa otrā pusē. Ieslīdēja ne jau vienkārši, bet ejot iekšā, palika pilnīgi caurspīdīgs sākumā un tad pazuda pavisam. Kas tas bija, vai spoks, vai hronomirāža, nezinu vēl līdz šai dienai. Kad to stāsīju citiem, neviens neticēja un arī mans draugs pateica, ka esm saulē pārkarsuši un ka dzert vajadzētu tomēr mazāk..!:) Es vēl būtu varējis ko ieliet sev ribās, bet viņa māte, vispār nemaz nedzēra. Katrs var tādus stāstus vērtēt pēc savas saprašanas, bet tādas lietas tomēr notiek un ja mēs viņas nesaprotam, tā ir tikai mūsu pašu vaina...
Komentēt