Rīgas "Dinamo" treneris ARTIS ĀBOLS ir gaišs cilvēks. Un ne jau tikai blondo matu dēļ.
Kā profesionāls hokejists mēģinājis savienot hokeja spēlēšanu ar studijām. Mēle Artim arī lunkana, par to katru pavasari varam pārliecināties Latvijas izlases spēlēs pasaules čempionātā. Ābols otro vasaru kož trenera maizes riecienā un pat dižķibeles laikā prom no Latvijas negrasās mukt, jo skaistākas zemes par Latviju Artim nav.
Kas tu, Arti, esi "Dinamo" – otrais treneris, trešais, Jūliusa Šuplera palīgs?
– Tas tev jāprasa Šupleram, trenera palīgs vai asistents, – sauc, kā gribi.
Un kas asistentam jādara?
– Uz papīra uzrakstītu pienākumu nav, bet šogad esam izlēmuši, ka es vairāk darbošos ar uzbrucējiem un arī spēles laikā lielāku uzmanību pievērsīšu uzbrukumam. Meklēšu kļūdas uzbrukuma sākumā un nobeigumā, lai pēc tam varētu operatīvāk izanalizēt video un vieglāk atrast momentus, kur šķiet, ka nebija labi.
Šogad būsi uzbrucēju naidnieks!
– Naidnieks ne naidnieks, bet kļūdas būs jāskatās.
Jūlis savulaik pats spēlējis uzbrukumā. Kāpēc viņš tev atdod uzbrukumu, ar kuru vienmēr visi grib darboties?
– Nav jau tā, ka man atdod uzbrukumu. Jūlis nosaka, kam iet laukumā, bet aizsargus regulē Miro (Miroslavs Miklošovičs. – J. M.). Šuplers grib, lai es vairāk mācītos darboties arī ar sporttesteri, un pēc treniņa mēs tos pētām. Tā jau bija arī "Rīgas 2000" laikos: redzam, kā katrs atguvis spēkus, lai pēc treniņa, kad novilktas slidas, mēs redzētu, vai pēc Šuplera izstrādātā plāna kādam slodze nav bijusi par lielu. Dators novietots pie laukuma, un to, kāds kuram pulss, redzam uzreiz un varam regulēt – dot lielāku slodzi vai nedot. Taču viņš grib, lai katra spēlētāja diagrammu pēc treniņa skatos es. Katram hokejistam vismaz Valmieras treniņnometnē ir iedota siksna, no kuras dators saņem signālu, un mēs ātri saņemam visu informāciju.
Valmierieši ievērojuši, ka tu kopā ar komandu skrienot krosiņus.
– Savienoju patīkamo ar lietderīgo, tikai nevaru izdomāt, kas šoreiz ir patīkamais un kas – lietderīgais. Šobrīd laikam patīkamais ir skriešana, lai nopelnītu alus kausu un piebremzētu vēdera augšanu. Kāpēc nepaskriet? Valmierā pāris reižu ar čaļiem esmu paskrējis.
Vai tas ir tavs pienākums, un vienam no treneriem vajadzētu skriet kopā ar komandu?
– Tā ir mana iniciatīva, un nekādu direktīvu no augšas nav.
Zinu, ka pērn tu pētīji arī mūsu konkurentus?
– Viens no maniem pienākumiem bija vākt un apkopot statistikas datus. Es pēc avīžu ziņām labāk par Julo un Miro labāk pārzināju krievu spēlētājus, sekoju līdz arī Krievijas hokejam, kad vēl nebija KHL. Kāds, piemēram, ir CSKA vairākums un mazākums, kuri viņiem labākie spēlētāji, pēc tam video skatījāmies kopā. Tiesa, sākumā mums par pretiniekiem nekādu dižo materiālu nebija.
Kā tevi uztvēra puiši, ar kuriem pirms tam kopā biji spēlējis? Ābols nu bija barikāžu pretējā pusē.
– Sākumā man un arī viņiem bija neērtības sajūta, bet ar laiku pieradām pozīciju maiņai. Tagad ļoti labi saprotu, kāpēc Bikovs Krievijas izlasē neņem hokejistus, ar kuriem pats kopā spēlējis. Man daudz vienkāršāk pateikt kaut ko asāku Elisonam un nevis čaļiem, ar kuriem kopā esmu spēlējis.
Visu rakstu lasiet 4. augusta izdevumā