«Es jau sen būtu nodzērusies un zudusi, ja vien nebūtu vīra, kas mani grūtā brīdī nepameta,» atzīst Ināra, kas izgājusi cauri alkohola ellei un atgriezusies skaidrajā dzīvē. Viņa stāsta savu skaudro pieredzi.
Vienas nakts attiecības
«Esmu pārliecināta, ka sieviešu-alkoholiķu ir daudz vairāk, nekā mēs domājam, jo viņas pēc savas būtības ir smalkjūtīgākas un kautrīgākas, tāpēc par katru cenu cenšas noslēpt savu slimību,» uzskata Ināra. Viņasprāt, daudzām sievietēm tik tiešām izdodas kādu laiku noslēpt savu atkarību, taču pienāk brīdis, kad tas vairs nav iespējams. «Zinu sievietes, kuras gadiem ilgi pēc darba sevi relaksē ar viegliem alkoholiskajiem dzērieniem. Dažas spēj noturēties pieklājības rāmjos, taču citām šī slimība strauji progresē. Tas ir stāvoklis, kad vēlme iedzert radikāli nostumj malā visas citas vēlmes.»
Ināra atceras: «Pirmoreiz alkoholu lietoju devītajā klasē, draudzenes dzimšanas dienā. Mēs dzērām sarkanvīnu. Jutos viegli un jautri, daudz runāju un smējos. Regulārāka iedzeršana sākās studiju gados, kad dzīvoju kopmītnēs. Tā jau bija pieaugušo dzīve - ar pasākumiem un ballītēm. Bija reizes, kad mans organisms protestēja un kļuva slikti. Tad vakars parasti beidzās apkampienā ar podu. Tolaik vēl biju jauna un nepieredzējusi, tāpēc lāpīt paģiras nebija ne prātā. Nākamajos rītos izlīdzējos ar dušu, kafiju un kādu kefīra glāzi. Vispār augstskolu beidzu veiksmīgi - bez problēmām. Vienīgi nožēloju, ka mans pirmais vīrietis nebija ne sapņu princis, ne arī mīlestība. Tas notika pēc kādas ballītes, kad abi bijām iereibuši. Tās bija vienas nakts attiecības - bez turpinājuma.»
Ināra stāsta, ka universitātes pēdējā kursā sastapusi puisi, kuru iemīlējusi. «Agris patīkami atšķīrās no manas apkārtnes jauniešiem. Bija sportisks un ambiciozs, turklāt labi izglītots. Mums izveidojās abpusējas simpātijas, sākām satikties. Pēc kāda laika apprecējāmies un noīrējām dzīvokli.»
Sevis žēlošana
Vīrs pret iedzeršanām attiecies tradicionāli - labprāt iemalkojis svētkos, taču nākamajā dienā nav turpinājis. «Es biju solidāra ar viņu un alkoholu daudz nelietoju. Var uzskatīt, ka mēs dzīvojām diezgan labi. Bieži devāmies uz kino, teātra izrādēm un koncertiem. Gājām ciemos pie draugiem. Bērnu mums nebija, jo vēlējāmies kādu laiku padzīvot sev. Turklāt Agris bija iecerējis izveidot savu biznesu un vēlējās tur nostabilizēties. Kad to uzsāka, pilnībā aizrāvās. Viņš nemitīgi bija jaunu ideju un priekšlikumu pārņemts. Nevienam nebija ne mazāko šaubu, ka viņš beidzot atradis savu īsto nodarbošanos. Taču ar mani viss bija otrādi. Uzņēmums, kurā es strādāju, gāja uz bankrotu. Diemžēl notikušās pārmaiņas skāra mūsu attiecības. Vīrs ieradās mājās tikai vēlos vakaros, viņam parādījās jauni draugi un jaunas intereses. Uzradās arī jaunas draudzenes. Kaut mēs dzīvojām kopā, mūsu dzīves it kā ritēja paralēli. Mēs gandrīz pārstājām sarunāties. Varējām ilgstoši atrasties vienā istabā un nesarunāties.»
Ināra secina: «Es it kā biju palikusi iepriekšējā dzīvē, bet viņš ar saviem biznesa plāniem jau bija pārcēlies uz citu dzīvi. Es jutu, ka sāku krist viņam uz nerviem. Manas mājas rūpes un tieksme pēc kārtības viņu sāka arvien vairāk kaitināt, tāpēc regulāri notika strīdi. Man bija aizvainojoši apzināties, ka vīrs par mani vairs neinteresējas, es viņam biju tukša vieta.»
Ināra spriež, ka, iespējams, viņai tobrīd vajadzējis mainīties, taču viņa izvēlējusies citu variantu. «Es sāku ar draudzenēm staigāt pa kafejnīcām un klubiem, cenšoties vīrā radīt greizsirdību, taču viņš no manis attālinājās arvien vairāk un vairāk. Reiz pēc kāda nopietna strīda Agris aizgāja no mājām un vairs neatgriezās. Sākumā nospriedu, ka viņš nolēmis mani pabaidīt, bet vēlāk sapratu, ka mūsu starpā viss ir beidzies.»
Tobrīd Ināra bijusi 25 gadus veca. «Man nekā nebija - ne vīra, ne bērna, ne dzīvokļa, ne stabila darba. Paliku viena pati ar savām problēmām.
Lai kaut kā remdētu bēdas, sāku pa vakariem iedzert. Mani māca skumjas un nospieda bezcerība. Jutos nedroša par savu nākotni. Reizēm jutos izmisusi, jo nezināju, kā dzīvot tālāk. Sāpes un aizvainojumu es regulāri slīcināju vīnā. Turklāt nemaz nebija nepieciešama kompānija, tieši otrādi - man labprātāk patika iedzert vienai. Dzēru ar smeldzīgu mūziku fonā un kūpošu cigareti pirkstos. Vakaros es varēju nesteidzīgi iemalkot, paskumt un pažēlot sevi. Sākumā drošības nolūkos blakus gultai man atradās bļoda, jo mans organisms bija ietiepīgs un atteicās pieņemt alkoholu lielās devās, taču vēlāk tas pierada un vairs nedumpojās. Reizēm tā piedzēros, ka vienkārši atslēdzos. Tad vēl nodomāju, ka laikam beidzot esmu iemācījusies dzert.»
Jauna dzīve un cerības
«Pēc kāda laika mans melnais dzīves posms beidzās, jo paziņas palīdzēja iekārtoties labā darbā. Šķita, sāksies jauna dzīve - jauni pienākumi, jauni kolēģi un jauni draugi. Un es saņēmos, jo biju gaišu cerību pilna. Cerēju, ka notiks pozitīvs likteņa pavērsiens arī manā personīgajā dzīvē, tomēr tā nenotika. Es turpināju rakņāties pagātnē un atcerējos laimīgos brīžus iepriekšējā laulībā. Nespēju aizmirst savu bijušo vīru.
Kad tevi pamet un tu asi izjūti zaudējumu, ir grūti saprast - vai tiešām tā bija stipra mīlestība vai arī tu ciet savas aizskartās patmīlības dēļ. Kaut palaikam saņēmu uzmanības apliecinājumus no vīriešiem, man neviens īsti nepatika, lai veidotu ciešākas attiecības. Joprojām vēlējos būt viena. Turklāt man bija noteikts rituāls, ko veicu vienatnē. Katru piektdienu iegādājos alkoholu, lielākoties tas bija vīns, bet gadījās arī kaut kas stiprāks. Mājās gatavoju vakariņas un lēnām dzēru. Un tā līdz vēlai naktij - malkoju vīnu, skatījos televizoru un klausījos mūziku. Piektdiena bija pati mīļākā diena nedēļā. Sestdienas es lielākoties pavadīju gultā - skatījos televizoru un izdzēru to, kas bija palicis pāri. Toties svētdienās parasti kārtoju māju, mazgāju veļu un sakopu sevi.»
Drīz vien noticis pozitīvs pavērsiens Ināras dzīvē. «Es uzreiz sapratu, ka tas ir mans liktenīgais vīrietis, kuru gaidīju un meklēju visus šos gadus. Ivars bija mana darbabiedra brālis. Es vēl jutos pietiekami jauna un enerģiska, lai spētu atgūties. Manī modās cerības, vēlmes un alkas. Mēs abi jutām, ka esam piemēroti viens otram. Gaiša nākotne vairs nešķita mirāža, bet gan iespējama realitāte.»
Pēc kāda laika abi sākuši dzīvot kopā Ivara dzīvoklī. «Ivars tāpat kā es bija šķīries. Viņam bija divi bērni, kas dzīvoja pie savas mammas. Mēs bijām iemīlējušies un jutāmies laimīgi. Bijām pateicīgi liktenim, ka viens otru esam atraduši. Pat kļuva bail no domas, ka varējām viens otram paiet garām un nesatikties. Apprecējāmies un pat nosvinējām nelielas kāzas. Es biju labā formā un alkoholu tikpat kā nelietoju. Darbā saņēmu paaugstinājumu - kļuvu par nelielas nodaļas priekšnieci. Abi iekārtojām dzīvokli un kalām nākotnes plānus. Ivars pret alkoholu izturējās stipri vienaldzīgi, taču skandālus netaisīja, ja es kādu retu reizi, pavadot laiku ar draudzenēm, biju pavairāk iedzērusi.»
Trieciens un sabrukums
Ināra stāta, ka viņa bijusi 29 gadus veca, kad nolēmusi kļūt par mammu. «Es gribēju bērnu un par to pavēstīju vīram. Viņš šo ziņu uzņēma mierīgi - bez sajūsmas un noraidījuma. Viņam jau bija divi bērni no iepriekšējās laulības, taču, ja es vēlos, lai tā būtu. Tomēr ar manu gribēšanu bija par maz - laiks gāja, bet nepaliku stāvoklī. Sāku staigāt pie ārstiem un veicu medicīniskas pārbaudes. Izgāju vairākus ārstnieciskus kursus, bet nekas nemainījās. Pat apmeklēju dziedniekus, bet arī viņi nespēja palīdzēt. Neauglība bija smags un pamatīgs trieciens man pašai. Es to ļoti pārdzīvoju un jutos nelaimīga. Protams, labi apzinājos, ka simtiem un pat tūkstošiem sieviešu dzīvo bez bērniem un par alkoholiķēm nekļūst, taču es aiz pārdzīvojumiem sāku dzert.»
Ināra neslēpj, ka glāzītes cilāšana kļuvusi arvien biežāka un biežāka. «Turklāt es sāku meklēt ieganstus, lai pastrīdētos ar vīru. Un tad pēc kārtējā strīda atkal ķēros pie pudeles. Mēreni iedzert es vairs nepratu, bieži pārrados mājās iereibusi. Salīgt mieru ar vīru nesteidzos, jo vēlējos paildzināt savu dzeršanas posmu. Ivars to ļoti pārdzīvoja un centās vest mani pie prāta, taču veltīgi. Un tad pēc kārtējās iedzeršanas viņš stingri paziņoja, ka mani ļoti mīl, taču, ja es turpināšu dzert, viņš noteikti šķirsies. Es sapratu - tas ir nopietni. Apsolīju, ka vairs nedzeršu, un tiešām kādu laiku turējos. Taču tieksme pēc alkohola bija stiprāka par mani. Es sāku slepus nest mājās pudeles un slēpt tās savā garderobē. Mainīju taktiku un dzēru tikai piektdienas un sestdienas vakaros. Vīrs parasti jau ap vienpadsmitiem devās gulēt, bet es izvilku no slēptuves kārtējo pudeli un sāku iemalkot. Dzēru, skatījos televizoru un klausījos mūziku. Gulēt devos ap trijiem četriem. Sestdienās cēlos augšā ļoti vēlu. Vīrs mani nemodināja un ļāva izgulēties. Sākumā viņam nebija ne mazāko aizdomu, jo man izdevās labi noslēpt savu aizraušanos. Dienu sāku ar kafiju, citramonu un dušu. Sestdienas pavadījām dažādi - reizēm izbraucām uz laukiem pie vīra vecākiem vai aizgājām uz kādu kino, reizēm es kārtoju māju, bet vīrs devās makšķernieka gaitās. Kad pienāca sestdienas vakars un vīrs gāja gulēt, es veicu ierasto procedūru - lietoju alkoholu. Toties svētdiena bija lielā atgūšanās diena. Tad bija vanna, sejas maskas, manikīrs, sevis sakopšana un sagatavošanās jaunajai darba nedēļai. Kādu laiku tā turpināju, taču drīz vien manas nakts izklaides sekas vairs nevarēja noslēpt. Tās bija redzamas sejā, turklāt biju pieņēmusies svarā.»
Dzīvokļa kratīšana
«Skaidrs, ka vīrs labi saprata, kas par lietu, un sāka mani uzmanīt. Viņš palaikam atrada pudeles - ne tikai pilnās, bet arī tukšās, kuras nebiju paspējusi izmest. Pilnās viņš izlēja, bet tukšās nolika labi redzamā vietā, lai uzskatāmi nodemonstrētu manu kaunpilno uzvedību. Protams, man bija kauns par savu rīcību un bija žēl vīra, jo viņš tiešām ļoti pārdzīvoja. Taču vēlme iedzert bija stiprāka par visām citām vēlmēm. Turklāt sirdsapziņas pārmetumus un vainas apziņu vislabāk bija remdēt ar vīnu.»
Ināra stāsta, ka darbā uzvedusies uzsvērti nopietni un oficiāli. «Es centos pēc iespējas mazāk kontaktēties ar kolēģiem, lai viņi nepamanītu, ka man ir paģiras. Gaidīju pusdienas pārtraukumu, lai varētu aptiekā iegādāties kādu pretpaģiru līdzekli vai arī salāpītos ar glāzi vīna vai alu. Šķiet, kolēģi pamanīja manas problēmas, tomēr skaļi tās neapsprieda. Es aizbildinājos ar dažādām veselības problēmām, bet viņi smalkjūtīgi klusēja. Savukārt vīrs sāka mani kontrolēt arvien vairāk. No darba veda uz mājām un palaikam dzīvoklī veica kratīšanu, meklējot pudeles. Tomēr es izrādījos viltīgāka. Mums bija speciāla pudele ziedu laistīšanai, kuru es piepildīju ar atšķaidītu spirtu. Pieķert mani ar lietiskiem pierādījumiem faktiski kļuva neiespējami.
Atšķaidīto spirtu es varēju iemalkot gandrīz vai jebkurā laikā.
Protams, mana veselība pasliktinājās. Mocījos ar depresiju un bezmiegu. Lēnām degradējos, bet attiecības ar vīru kļuva arvien sliktākas. Kļuvu nervoza un īgna.»
Ināra atceras, ka vīrs vairākkārt gan lūdzis, gan draudējis, gan pieprasījis pārtraukt dzeršanu, taču viss velti. «Bija neskaitāmi gadījumi, kad es raudāju aiz izmisuma un solīju sākt jaunu dzīvi.
Taču agri vai vēlu atsāku dzert. Mana dzīve ritēja diezgan tukši, es pārstāju lasīt un interesēties par sabiedrisko dzīvi. Gandrīz nekur negāju, nekas mani neinteresēja.»
Ultimāts un ārstniecība
Un tad noticis gadījums, kas radikāli pārmainījis Ināras dzīvi. «Es paņēmu atvaļinājumu, jo biju nogurusi - gan no darba, gan dzīves. Aizejot atvaļinājumā, bija divējādas jūtas - gan atvieglojums, gan bažas. Atvieglojums, ka varēšu netraucēti iedzert, un bažas, ka tas bēdīgi beigsies. Un tā arī notika.
Iesāku pamazām, bet vairs nespēju apstāties. Vīrs pat necentās mani kaunināt un pamācīt. Vairs nemeklēja pudeles. Viņš pārvācās uz dzīvi citā istabā. Savukārt man dienas sajuka ar naktīm, es dzīvoju pati savā realitātē. Lielākoties dzēru un gulēju. Vairs īsti nesapratu, kad pēdējo reizi biju ēdusi. Ēdiens kļuva pilnīgi vienaldzīgs. Es palaikam iedzēru un gulēju tālāk. Kad viss bija izdzerts, jutos kā zvērs krātiņā. Satraukti staigāju pa istabu un lauzīju rokas. Mani nomāca gan fiziskas, gan dvēseliskas sāpes. Sāku pārmeklēt savu skapi un atradu flakonu ar atšķaidītu spirtu. Pašpārmetumi mani grauza vai nost, un tāpēc, lai mazinātu sāpes, es atkal dzēru. Organisms jau bija novājināts, tāpēc daudz nevajadzēja, lai atslēgtos. Tad iestājās krīze, es vairs nevarēju iedzert. No nelabuma vai iekšas griezās uz āru, likās, tūlīt izvemšu ārā visu, ko vien iespējams. Dzēru ūdeni un pēc brīža to vēmu ārā. Un tā vairākas reizes. Vīrs gatavoja zāļu tējas un deva sulas. Viņš izrādīja apbrīnojamu pacietību. Iespējams, nojauta, ka bez viņa aiziešu bojā. Viņš mani žēloja.»
Ināra teic, ka pēc šī drausmīgā plosta sekojusi ļoti nopietna saruna ar vīru. «Viņš izvirzīja ultimātu. Vai nu es nekavējoties dodos ārstēties, vai arī mēs šķiramies. Citi varianti nemaz netika apspriesti. Viņš maniem solījumiem nedzert vairs neticēja. Es biju spiesta piekrist, lai gan šaubījos, vai tas būs pats labākais variants.»
Ināra apguvusi Minesotas 12 soļu programmu. «Kad runāju ar ārsti, viņa sacīja, ka man vajadzētu savu vīru pielūgt un nesāt uz rokām, jo viņš ir retums. Lielākoties vīri pamet savas sievas, ja viņām rodas problēmas ar alkoholu.»
Ināra stāsta, ka ārstnieciskais kurss bijis veiksmīgs. «Tagad skaidri apzinos, ka vairs nedzeršu. Uzskatu, ka man ir ļoti laimējies, savu normu laikam esmu izdzērusi. Sākumā vīrs ar bažām raudzījās, vai tikai nenoraušos un neatsākšu. Viņš paniski baidījās no recidīva. Tikai tagad saprotu, cik daudz pateicības esmu viņam parādā.»
Ināra teic, ka mainīja dzīvesstilu. «Nomainīju frizūru un ēdienkarti. Sāku iet uz trenažieru zāli, nometu vairākus kilogramus. Seja kļuva svaigāka, bet augums vingrāks. Sāku izskatīties daudz jaunāka. Tagad esmu četrdesmit gadus veca un nedzeru jau piecus gadus. Es ceru un lūdzu Dievu, lai arī turpmāk tieku pasargāta no alkohola šausmām. Ar vīru dzīvojam labi, jo pats galvenais - mēs mīlam un cienām viens otru. Es apzinos, ka savulaik viņam daudz nodarīju pāri, un par to lūdzu piedošanu. Esmu pateicīga, ka viņš mani neatstāja grūtajā brīdī un cīnījās kopā ar mani.