VAKARA ZIŅAS: "Man ir divas mīļākās. Un viena par otru zina…"

Uzņēmējam Jānim ir 50 gadu un plaša sirds – jaunībā piedzīvota nelaimīga mīlestība, vēlāk – desmit gadu ilga laulība, kurā dzimusi meita Sabīne, bet nu jau vairākus gadus viņš vienlaikus ir kopā ar divām sievietēm. Abas uztur, ved ceļojumos. Un abas – Ināra un Evija – viena par otru zina. «Ar vienu man nepietiek, bet esmu sapratis, ka vēl stulbāk ir slēpties un melot. Ja visu laiž pa godīgo, ir vieglāk.»

Ar šādu domu viņš, protams, nepiedzima un arī jaunībā nedomāja, ka kādreiz paralēli būs kopā ar divām sievietēm. Vienubrīd – pat ar trijām. Savu dzīvesstāstu Jānis uzticēja, lai lauztu sabiedrībā valdošo stereotipu, ka divsievība – tas ir slikti. «Principā jau man pie kājas, ko citi par mani domā,» viņš saka. «Zinu večus, kas krāpj sievu – arī es tā kādreiz darīju –, mānās ar aizņemtību darbā vai makšķerēšanu, vai medībām, jo jāvelta laiks arī mīļākajai. Man tas viss apnika, tāpēc nolēmu spēlēt atklātām kārtīm.» Bet sākās viss tā…

Iemīlējās kaimiņu meitenē

Jānis ir no Grīziņkalna puikām. Uzaudzis pagalmā kopā ar kaimiņu delveriem, vidēja auguma, ašu raksturu un izveicīgu valodu. Jānis nebija no tiem smukulīšiem, kas uzreiz iepatīkas meitenēm. Viņš mācēja nošarmēt vairāk ar runāšanu vai savām trakulīgajām izdarībām. Piemēram, nakts vidū zem meitenes logiem kā Romeo stāvēt ar sazagtām narcisēm no sabiedrisko apstādījumu dobes. Jā, Jānim patika meitene no blakus mājas. Viņu sauca Ilze. Īsta latviešu skaistule – zilām acīm, blondiem matiem, pilnām lūpām un krūtīm. Vienvārdsakot, piens un asinis. Bet neraža tā, ka Ilze patika daudziem. «Tā kā biju izveicīgs un neatlaidīgs, viņa man atļāva sevi pavadīt no skolas līdz mājām, iedeva buču uz vaiga, vēlākos gados – arī kaut ko vairāk. Es viņas dēļ biju gatavs uz visu, cerēju, gribēju viņu apprecēt, bet Ilze kaut kā visu laiku vilka. Mēs bijām kā labi draugi, kas varēja par viskautko runāt, smieties, kopā iet podvigos, mums abiem patika jautras kompānijas, iedzert, un visbiežāk pēc šādām orģijām pamodāmies vienā gultā. Var jau būt, ka ar laiku viss būtu sakārtojies un mēs būtu palikuši kopā, ja vien… Ilze satika Pēteri – gudrīti inteliģentu, bet arī kodēju. Ar ko viņš Ilzi paņēma, es nezinu, jo iedzert viņa varēja arī kopā ar mani. Bet varbūt Pēteris viņai šķita perspektīvāks, jo kā programmētājam viņam piedāvāja ārzemes, nezinu. Bet rezultātā viņi apprecējās, aizbrauca no Latvijas, un kopš tās dienas es no bijušā Ilzes pagalma drauga pārtapu par ģimenes draugu, braucu ciemos pie viņiem uz Vāciju. Mēs visi par visiem visu zinām. Tomēr sirdī viņa ir un paliks mana mūža nelaimīgā mīlestība.»

Visi precas. Jānis arī

Ilze bija prom, Jānim sirds salauzta, draugi precējās, nebija vairs ar ko kopā vakaros patusēt un iedzert pa aliņam, un gribot negribot arī Jānis sāka domāt par ģimenes veidošanu. «Viena čoma kāzās iepazinos ar Daigu – viņa bija jaunās sievas radiniece no laukiem. Daugavpils rajona. Meitene ar akcentu, bet tas pat likās seksīgi, gruntīgiem gurniem, nedaudz gaisā pašautu degunu, nu vispār smuka meitene. Viņa bija atbraukusi uz Rīgu mācīties par skolotāju. Citēja man Blaumani, Raini. Meitene bija interesanta, vienīgais mīnuss – nedzēra,» ar smaidu atceras Jānis un paceļ glāzīti: «Prozit!» «Daiga bija kārtīga, pareiza meitene ar izcilu lauku tikumu. Ne sunīti kājām spert, ne guntiņas pagalīti, kā saka. Sākām tikties, draudzēties, sākumā es slēpu, ka man patīk iedzert, bet pēc tam, kad vienreiz norāvos, nebija vairs ko slēpt. Daigai, protams, tas bija neliels šoks, lai gan meitenes no Latgales ne to vien ir redzējušas. Viņa mani aptekalēja kā slimnieku, vārīja tējas, un es sapratu, ka vispār viņa varētu būt ideāla sieva un bērnu māte. Kad atgāju, bildināju. Nospēlējām vasarā Latgalē kāzas kā vecos laikos – trīs dienas ar 100 viesiem, tiesa, es no tā visa vairāk atceros tikai pirmo dienu. Kandža un radu plašais loks guva virsroku.» Jaunā ģimene dzīvoja no Jāņa vecvecākiem mantotajā dzīvoklī, drīz vien pasaulē nāca abu pirmdzimtā – meita Sabīne. «Vispār mēs sadzīvojām labi, es strādāju un pelnīju, Daiga ar laiku arī atgriezās darbā skolā, mācīja bērniem latviešu valodu un literatūru. Vienīgais, kā dēļ mums mēdza rasties konflikti, bija alkohols, jo viņa nedzēra vispār. Glāze šampanieša Jaungadā vai dzimšanas dienā – tas bija viss. Līdz ar to man nabadziņam klājās grūti, un, kad nācu mājās iedzēris, viņa kā medību suns jau pa gabalu saoda un sāka mani noriet. Bet nav jau tā, ka es bez tā nevarēju. Bet man patika iedzert!» Jānis atzīst, ka bija pieradis pie Daigas, viņš bija apkopts, paēdināts, bet tas arī viss. «Mums nebija kopīgu interešu, bet, pats galvenais, ka es viņu nemīlēju. Un neesmu tā īsti pārliecināts, vai viņa mani. Lai gan visdrīzāk jau, ka mīlēja, mēs tikai katrs no savas mīklas, kā saka krievi, bijām taisīti. Un, kad es iedzēru, vienmēr atcerējos Ilzi, zvanīju viņai, bet Daigai tas, protams, nepatika.» Pavisam šīs attiecības salauza kāds bēdīgs notikums. «Kad Sabīnei bija pieci gadi, nolēmām, ka vajag vēl vienu bērnu. Mēģinājām, darījām, bet nesanāca. Un te pēkšņi pēc diviem gadiem man kā dzimšanas dienas dāvanu – 29. aprīlī – Daiga paziņo, ka ir stāvoklī. Es biju ļoti priecīgs, jo gribēju dēlu. Man pat radās cits dzīvesprieks, azarts. Lutināju sievu, mājās pats gatavoju, uzkopu, mazgāju. Taču ceturtajā mēnesī Daigai pēkšņi palika slikti, aizrāvu naktī ar ātrajiem uz slimnīcu, bet saglābt neko nevarēja – spontānais aborts. Daiga ar mani pēc tam nerunāja, ierāvās pavisam sevī, es no kreņķiem piedzēros, nu, īsāk sakot, mēs sākām atsvešināties. Es sāku meklēt mierinājumu ne tikai ar draugiem pie pudeles, bet arī koši sarkaniem brunčiem. Nauda man bija, sievietes varēju atļauties. Daiga par to uzzināja, taisīja tračus, ka es viņu krāpju, ka viņa mani negrib vairs redzēt, ka esmu pretīgs tips un tā tālāk. Tad atkal nomierinājās. Tā mēs nodzīvojām laulībā vēl trīs gadus, kas patiesībā vairs nebija nekāda laulība, bet parodija, un kādudien, pārradies mājās, ieraudzīju, ka mantas no dzīvokļa izvāktas, Daigas un Sabīnes nav. Bija skolēnu brīvlaiks, un abas bija devušās uz laukiem. Daiga bija atstājusi arī zīmīti, ka iesniegusi laulības šķiršanu. Es neiebildu.»

Brīvā dzīve ar mīļākajām

Jānis palika viens, par meitu finansiāli rūpējās, šad tad arī satikās, kopā kaut kur aizgāja, parunājās un kopumā ar visu bija apmierināts, nesūdzējās, jo atkal varēja baudīt brīva vīrieša dzīvi. «Vairākus gadus dzīvoju viens, atpūtos no laulības dzīves, neko nemeklēju. Tad, kad man tas apnika, ielogojos internetā un uzmetu aci kādam sludinājumam. Šad tad aizgāju piektdienas vakarā uz klubu vai braucu pie draugiem atpūsties. Man bija labi – nekādu saistību. Brīvs kā ērglis,» viņš stāsta. «Būt kopā ar kādu sievieti nopietnos nolūkos nebija mans mērķis. Taču sanāca tā, ka iepazinos ar vienu – viņu sauca Maija –, aizgāju uz randiņu un gribēju satikt vēl. Sākām tikties, viņa bija baigi foršā, bet izrādījās – precēta. Tādas man vēl nebija bijušas. Tā kā vīrs un bērni viņai prasīja zināmu daļu uzmanības un laika, vienojāmies, ka es brīvo laiku pavadu ar kādu citu, jo mūsu attiecības bija – tikai sekss, bez saistībām. Tad klubā iepazinos ar Irēnu. Viņai tolaik bija 35 gadi. Šķīrusies. Ar bērnu. Strādā par kosmetoloģi. Un kā traka uz seksu. Nu ko – mani jau divreiz uz šo lietu nebija jāmudina, ņemot vērā, ka ilgāku laiku biju pārticis no gadījuma attiecībām. Sāku tikties arī ar Irēnu. Viņa bija forša, bet kaut kā man pietrūka. Ja seksā lieliska, bet tāda bija arī Maija, tad parunāt nav par ko, viņu nekas vairāk par lupatām un jauniem krēmiem neinteresēja.» Bet pazaudēt savu jauno «spēļu lācīti» Jānim arī negribējās. Turklāt Jānis pēc dabas bija dāsns un nežēloja dāvanas ne Irēnai, ne viņas desmit gadu vecajam dēlēnam, kurš ātri vien viņam pieķērās. «Man bija divas vecenes, bet kaut kā tik un tā pietrūka. Ar vienu labi, ar otru it kā arī, bet viena precēta, otra – ar intelektu nav sasirgusi, gribējās kaut ko vēl. Bet, kamēr vietā nekas nebija atrasts, ne no vienas, ne otras šķirties negribējās. Pieturēju.» Trešā uzradusies pavisam negaidīti. «Iepazināmies benzīntankā. Skatos – jauna, smuka sieviete stāv un cīnās, lai piepumpētu riepas. Pieteicos palīgos, sākām runāt, viņa izrādījās māksliniece, kas brauc plenērā uz laukiem. Palūdzu telefona numuru, un Evija iedeva. Tā kā tā bija piektdiena, bet priekšā brīvdienas, nolēmu vakarā uzzvanīt. Vārds pa vārdam, un viņa neiebilda, ka atbraucu ciemos. Nākamajā dienā nopirku cienastu ar vīnu un devos uz Vidzemi. Evijas dzimtas lauku mājas bija skaistā vietā pie Gaujas, viņa tur saimniekoja kopā ar pārējiem ģimenes locekļiem, bet tieši šajās brīvdienās bija viena. Nopļāpājām pie vīna līdz pat rītam par viskautko, un es sapratu, ka viņa ir tas mans trūkstošais posms ideālās sievietes modelī. I parunāt ir par ko, i iedzeršana kā māksliniecei viņai nav sveša lieta. Nākamajā rītā pamodāmies kopā. Kad atgriezāmies Rīgā, turpinājām tikties.» Pēc kāda laika Jānis sapratis, ka tikties ar trijām vienlaikus, rauties uz trim pusēm – tur viņam nedēļā pietrūkst dienu. Nabaga vīrs ilgi nav varējis izšķirties, no kuras atteikties – Maijas vai Irēnas. Beigu beigās Maija atkritusi pati, jo vīrs uzzinājis par sievas romānu, uztaisījis skandālu un noteicis teju mājas arestu. «Palika Irēna un Evija. Abas dzīvoja Rīgā, bet Evija brīvdienās regulāri brauca uz laukiem un, kopš mēs sākām tikties, piedāvāja to darīt arī man. Ja braucu ar viņu, tad man bija jāmelo Irēnai, kāpēc brīvdienās nevaru būt ar viņu. Sākumā, protams, tā arī darīju, bet tad, kad Irēna mani pieķēra, jo reiz zvanot manu telefonu pacēla Evija, kurai arī bija aizdomas, es biju spiests gan vienai, gan otrai atzīties. Mani sagaidīja garas sarunas, nopratināšana, bet, kad atzinos, ka tas jau turpinās gadu un vai viņas ir jutušās apdalītas, vai viņām kaut kā pietrūkst, sievietes secināja, ka viņām nav ko iebilst. Ceļojumos es viņas vedu, finansiāli uzturu. Nu jau ir pagājuši vairāki gadi, un mēs draudzīgi sadzīvojam trijatā. Nevarētu teikt, ka Evija un Irēna ir kļuvušas par sirdsdraudzenēm, bet mēs iztiekam bez skandāliem un scēnām. Katrai no viņām ir savas kvalitātes, savs trumpis, bet abas kopā ir viens sievietes ideāls!»