Opozicionārs Lodziņš

Amatierisma augstākais punkts

Sudraba medaļas Lodziņš un Bojārs izcīnīja arī 1994. gada pasaules junioru čempionātā Sanktmoricā, bet uz Lillehammeres olimpiādi Jānis Skrastiņš paņēma viņus kā trešo ekipāžu. Treniņos iekšējā konkurencē vajadzēja noskaidrot labākās divas, taču jau pirmajā braucienā Bojāram startā izslīdēja atspēriena kāja un cīņa par piedalīšanos olimpiskajās spēlēs bija galā. Lodziņš gan piebilst, ka nebija lielas izredzes apbraukt Sandi Prūsi un Zinti Ekmani, tomēr vismaz iespēja reto reizi tika dota.

„Kad Ekmanis pēc olimpiādes no sportista kļuva par treneri, viņš solīja, ka tagad beidzot nauda būs. Vairs nebūs ceļmalā jāēd konservi. Taču 80% naudas tika Prūša ekipāžai. Uz to brīdi fiziski biju pārāks un pat ar esošo tehniku varēju viņu apbraukt. Latvijas čempionātu vinnēju, bet uz Pasaules kausa posmiem tik un tā aizbrauca Prūsis,” stāsta Rodžers.

Līdz 1998. gadam Lodziņš mākslīgi mēģināja uzturēt Latvijas otro ekipāžu. Vasaras treniņnometnēm federācijai reizēm nauda neatradās. Viņš pats vadāja puišus uz treniņiem un apmaksāja izdevumus. Pirmsolimpiskajā sezonā mums vispār neiedeva naudu, tas bija amatierisma augstākais punkts, saka Rodžers. Valstī valdošā haosa apstākļos viņš paspēja izmēģināt spēkus mežistrādes, auto tirdzniecības un pārtikas mazumtirdzniecības nozarēs. Ja vien varēja būt par starpnieku, iespēju garām nelaida.

Nopelnītā nauda tika ieguldīta bobslejā, jo spītība nelaida vaļā. Ieguldīta bija ne tikai nauda, bet arī laiks, tādēļ gribējās kaut ko sasniegt arī pieaugušo līmenī. Federācijā mainījās prezidenti, izlasē mainījās treneri. Katrs nāca ar skaļiem paziņojumiem, kuriem nebija lemts piepildīties. Rodžers barojās no solījumiem, taču jau kopš Upatnieka-Ķipura skandāla laikiem allaž palika opozīcijā.

no personiskā arhīva