Opozicionārs Lodziņš
8.lapa
Apnika ēst vakardienas zupu
Uz Nagano olimpiskajām spēlēm Lodziņš brauca jau morāli sačakarēts. „Mana galva nebija gatava mačiem, bet trīšanās Latvijas bobsleja nometņu starpā notika arī olimpiādē. Nepadevās arī braukšana, nesanāca saprecēties ar Nagano trasi. Nobraucu četrus braucienus, nometu ķiveri un aizgāju,” savas pēdējās bobslejista atmiņas atklāj Rodžers. Samainījis lidmašīnas biļeti, viņš jau pēc dienas atgriezās Latvijā ar secinājumu, ka šim ceļam pienākušas beigas. Nav jēgas izšķērdēt savu dzīvi.
Arī olimpiskā gaisotne nespēja piešķilt jaunu dzirksti. Pirmās olimpiādes atmosfēra jau bija sajusta Lillehammerē, bet olimpiskajā ciematā kā sportists viņš neko skaistu nesaskatīja. Viss maksimāli novienkāršots, bet loģistika sarežģīta. Trešās pasaules valstis mačiem gatavojas aukstos bunkuros, kamēr lielvalstis siltās garāžās. Sajūtas līdzīgas, kā pusdienās dabūjot vakardienas zupu. Doma par karjeras beigšanu brieda jau pirms Nagano, bet gala lēmums tika pieņemts pēc pirmajiem treniņbraucieniem.
Ne velti bobsleja sabiedrībā Lodziņu sauca par brīvdomātāju. Viņam pašam tam ir vienkāršs skaidrojums - Ekmanis allaž gribējis, lai procesi notiek pēc viņu mērauklām. „No federācijas vai Latvijas Olimpiskās vienības neko neesmu saņēmis. Nebiju gatavs vasarā braukt uz trim nometnēm, ja sezonas laikā pat nav naudas, lai nopirktu zobu pastu. Bija izvēle - dzīvo pēc citu likumiem vai organizē visu pats,” skaidro Rodžers. „Protams, atgriežoties ar naudu, vairs nebiju paklausīgs suns, kurš uz vārda klausa saimnieku. Tas nokaitināja un izveidoja manu tēlu.”
Izdzirdējis viedokli, ka Lodziņš bijis talantīgs, taču slinks, Rodžeram galvā sakāpj asinis. „Pa dienu vedu baļķus uz ostu, bet vakarā testos stūmu kamanas. Dainis darbojās ar tehniku un ik pa laikam nāca laukā uzņemt laiku. He, slinks esot bijis. Viņi nemaz nezina, kā tas ir. Ja salīdzinām, tad viņiem tolaik bija pastaiga pa rožu dārzu.”
