Opozicionārs Lodziņš

Atkritumi vienmēr aktuāli

Pēc Nagano olimpiādes Lodziņš nu jau kārtējo reizi stāvēja ar tukšām kabatām, jaunu posmu dzīvē sākot no nulles. Kādu dienu viņš sēdēja terasē pie bijušā bobsleja pilota Andija Caidlera, kurš ar pirkstu rādīja uz Hausen am Albis ciematiņā apkārt esošajiem namiem. Rau, tur uzaudzis Leikplesidas olimpiādes čempions Ēriks Šērers, turpat netālu Lillehammeres olimpiskais vicečempions Reto Geči, bet, lūk, tur Nagano olimpiādes vicečempions Marcels Roners. Vēlāk Andijs iepazīstināja Rodžeru ar eksmotosportistu Valteru Kelinu, kurš tirgojās ar lietotām automašīnām. Tā nu nākamos pāris gadus Rodžers braukāja pie Valtera pēc divdesmit gadus vecām mašīnām. „Kamēr pajoliņš Vilis Krištopāns nenolobēja jauno auto tirgotājus, tādējādi noņemot biznesu Latvijai un atdodot to Lietuvai,” joprojām cemmīgs ir bijušais sportists.

Pēc tam paziņas no Igaunijas piedāvāja uzsākt meža tehnikas tirdzniecību Latvijā. Vērienīgajam sākumam un pirmajiem taustāmajiem panākumiem sekoja viedokļu sadursme par jautājumu, kā rīkoties ar peļņu. Rodžers, kurš vēlējās to paturēt uzņēmumā, nolēma izpirkt partneru daļu. Līdz pat 2007. gada rudenim dzīve bija skaista, bet tad Latvija bankrotēja. Līdzīgs liktenis pēc gada piemeklēja arī Lodziņu, kad banka noslauca visu sapelnīto un piespieda atgriezties nulles pozīcijā.

Taču izpratne par procesiem uzņēmējdarbībā jau bija radusies, tādēļ Rodžers ilgi nesēroja. Bija skaidrs, ka mežinieki vēl ilgi nevarēs atļauties iepirkties. Lieti noderēja izveidojušās attiecības ar Austrijas atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumu uzņēmumu Komptech, kas viņam norādīja uz jauno biznesa virzienu. Atkritumi būs aktuāli vienmēr - gan krīzes laikā, gan pēc tās. Kopš 2008. gada viņš sāka darboties valsts atkritumu apsaimniekošanas nozares modernizācijas projektos un šobrīd vaļsirdīgi atzīst, ka esot labi nopelnījis un ar dzīvi jūtas apmierināts.

Par bobsleju viņš painteresējas vien rezultātu līmenī, retu reizi nejauši uzduras arī televīzijas tiešraidei. Ir bijušas vietas un apstākļi, kur viņš atkal sastapis gan Prūsi, gan Ekmani. „Ar Zinti kādus desmit gadus nesveicinājāmies, bet tagad sveicināmies. Ar Prūsi gadās aprunāties, bet sarunas parasti beidzas pēc četriem pieciem teikumiem,” saka Rodžers. Bobslejā pavadīto laiku gan viņš nenožēlo, jo sacensībās gūtās emocijas nav iespējams uzņemt sadzīvē. Iegūta arī dzīves pieredze, paziņas ārzemēs un svešvalodu prasmes.