Opozicionārs Lodziņš
6.lapa
Gulēja kamanās, pārtika no konserviem
Vēl viena motivācija bija smagā autoavārija, kurā Rodžers iekļuva 1992. gada, gūstot galvas pamatnes plīsumu. Izrakstoties no slimnīcas, sestais prāts teicis priekšā, ka ir īstais laiks atgriezties mājās. Dodoties Austrumu virzienā pēc teju trim Rietumu pasaulē pavadītiem gadiem, uz Polijas robežas viņš piedzīvojis pamatīgu kultūršoku. Letiņu, leišu, poļu un krievu salašņu grupiņas. Svītras uz treniņbiksēm apzīmē trūkstošo zobu skaitu, bet kas par to, ja stroķis aiz bikšu gumijas palīdz komunicēt efektīvāk par smaidu... Kamēr Vācijā simts markas bija gluži vai kabatas nauda skolēnam, Polijā izsalkušie par tādu piķi bija gatavi pat piegriezt skābekli. Pirmajā brīdī Rodžers apsvēra domu griezt auto pretējā virzienā, tomēr saglabāja kursu uz Latviju.
Tā paša gada rudenī Lodziņš apciemoja Daini Dukuru, kurš inerces pēc vēl bija saglabājis pāris bobsleja kamanas. Uz vienām jau bija pieteicies kāds šveicietis, bet otras bija brīvas. „Lai cik sirsnīgas būtu attiecības, par velti atdot tās nevarēja, taču Dainis nosauca minimālo pašizmaksas cenu. Bet ar Jāni Vanušku veicu darījumu, savu Mercedes iemainot pret slidām. Tām pašām, ar kurām biju uzvarējis 1989. gada pasaules junioru čempionātā,” atminas Rodžers, piebilstot, ka ar tām pašām slidām bija apkalts arī viņa rumaks 1998. gada Nagano olimpiādē. Tāds nu tolaik bija tehniskais arsenāls. Tāpat kā ar Žiguli pieteikties startam pasaules rallijkrosa čempionātā, šodien salīdzina Lodziņš.
1993. gada sākumā Rodžers aizņēmās busiņu, tādējādi tēvam kādu laiku poļu limonādes uz veikalu bija jāved ar piekabi. Mercedes 609 pasta versijas busiņā sēdās Latvijas bobsleja komanda un devās vairāku diennakšu ilgajā ceļā uz Itālijas Alpiem. Kad ātrums pārsniedza 100 km/h, spēkrats sāka rēkt kā lidmašīna. Oficiāli busiņā bija tikai divas sēdvietas. Gadījās, ka tam aizmugurē tika pievienota piekabe ar diviem bobiem, bet trešās kamanas kopā ar deviņiem sportistiem satilpa busiņā. Puiši pārsvarā gulēja uz somām. Kam paveicās, tas varēja izstiepties uz izbūvētās lāviņas, bet, kam nepaveicās, tas gulēja kamanās. Pusdienlaikā busiņš piestāja un čaļi rāpās laukā, lai uzēstu tušonku.
Medaļai pasaules junioru čempionātā togad Kortīnā nemaz nevajadzēja būt, godīgi atzīst Rodžers. Pēc pirmā brauciena visas trīs Vācijas ekipāžas bija ieņēmušas pirmo trijnieku, bet nākamos braucienus divas no tām noraka. Lodziņš un Egils Bojārs pakāpās uz otro vietu, par divām sekundes simtdaļām apsteidzot Nagano olimpisko spēļu čempionu kanādieti Pjēru Lidēru. Pēc mačiem vāciešus nemīlošais Lidērs, satiekot latviešus, izmeta: „Štrunts par tām divām sekundes simtdaļām, galvenais, ka vācieši dabūja pa muguru...”
