Opozicionārs Lodziņš

Dzīvesvieta - skolas bēniņi

Minhenē puisis tikās ar ASV bobsleja vadību, taču vēlāk izrādījās, ka pēc neilga laika sarunu biedri vairs nebija pie svirām, tādējādi dokumenti iesprūda kaut kur gaiteņos. Pēc pusgada viņš saprata, ka visu iespēju zeme Rodžeram iespēju dot negrasās, tādēļ bija jāsāk organizēt sava dzīve jau apvienotajā Vācijā. Katrā pavalstī likumi pret politiskajiem bēgļiem bija atšķirīgi, bet valsts dienvidos, kur mitinājās Lodziņš, tie bija visai drastiski, paredzot dzīvošanu slēgtās teritorijās. Par nākamo ceļa mērķi tika izvirzīta Minstere, kur jau kopš sešdesmito gadu beigām bāzējās latviešu ģimnāzija.

Tagad Rodžers varēja uzrādīt dzīvesvietu - skolas bēniņus, kas ļāva no sociālā dienesta iekasēt naudiņu par īres maksu un uzturnaudu. Tika solīts, ka gada laikā izskatīs latvieša pieteikumu par patvēruma piešķiršanu, taču divarpus gadu laikā uz interviju viņu tā arī neuzaicināja. Ar draugu starpniecību pēdējā gadā Vācijā viņš jau strādāja pilnvērtīgu darbu. Uz kakla viņš nevienam vairs nesēdēja, tāpēc interese par viņu pazuda. Dzīvodams Vācijā, Rodžers painteresējās arī par iespējām startēt bobslejā, taču vietējie sajūsmu nepauda. Jā, varam iekārtot kādā klubā, saņemsi pat šādu tādu naudiņu kā amatieris, taču starp rindām bija saklausāms - ļoti vajadzīgs tu mums neesi. Lodziņa līmeņa sportisti Vācijas bobslejā stāvēja garā rindā.

„Lai ko nestāstītu emigranti, īsti par vietējo tevi ārzemēs nekad neuzskatīs. Arī es savā ādā tur nejutos. Ja esi tur piedzimis, ieguvis bērnības draugus, tad ir citādi, bet emigrants pirmajā paaudzē nekad nebūs savējais,” uzskata Lodziņš. Tas kalpoja par motivāciju atgriezties dzimtenē, kas nu jau bija neatkarīga valsts. Latvijā viņš varēja atgriezties jau 1991. gada beigās, taču tobrīd Rodžers bija iedzīvojies un gribēja iekrāt līdzekļus, lai Latvijā neierastos tikpat pliks un nabags, kā ierodoties Vācijā.